Padomju un vācu tiesību avotu ietekme uz Latvijas Republikas tiesību avotiem pēc neatkarības atgūšanas

Tiesību avoti ir formas un veidi, kādos atklājas objektīvās tiesības un tādējādi tiesību piemērotājs var tās izzināt. Tiesību avoti ir tādi juridiski akti, kas satur tiesību normas, tomēr pie avotiem pieder arī tādi akti, kas apstiprina vai atceļ tiesību normas. Tas nozīmē, ka tiesību normas var stāties spēkā vai zaudēt savu juridisko spēku. Šie avoti kalpo, kā pamats juridisko lietu izlemšanai, lai izveidotos taisnīga lēmumu pieņemšana, tāpēc tiesību avotiem ir ļoti svarīga nozīme tiesību sistēmā. Pirmo reizi terminu “tiesību avots” ir lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot 12. tabulu likumu, kas ir pirmā romiešu tiesību kodifikācija, par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajām un privātām tiesībām). T. Līvijs uzskatīja, ka “tiesību avots” ir pamats un sākums, no kura iesākās tiesību attīstība un vēlāk izauga milzīgā romiešu tiesību sistēma. Darba autore piekrīt šī vēsturnieka domām, jo romiešu tiesību avoti – paražu tiesības, tautas sapulču likumi, senāta lēmumi, edikti, princepu konstitūcijas, juristu atbildes, tiesu precedenti – kalpoja, kā pamats arī Latvijas tiesību avotu attīstībai, jo mūsu tiesību sistēma ir piederīga romāņu-ģermāņu tiesību saimei. Divpadsmit tabulu likumi kļuva, kā paraugs demokrātiska, likumdošanas procesam Eiropas tiesību vēsturē.