20. gadsimta 20. gados Vilhelma Purvīša vadītajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, kā arī Latvijas Valsts mākslas muzejā, nonāca vairāk nekā četrdesmit klasiskā modernisma darbu. Savukārt laikposmā no 30. gadiem līdz 50. gadu beigām dažādu iemeslu – gan zudušās aktualitātes, gan ideoloģisko aizspriedumu dēļ kolekciju papildinājums bija pavisam skops. Bet kopš 60. gadiem jaunieguvumu daudzums Valsts Mākslas muzejā strauji palielinājās, un pašlaik to skaits tuvojas diviem simtiem. Citos Latvijas muzejos 20. gadu glezniecība ir pārstāvēta maz, vienīgi Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam pieder meistara Ģederta Eliasa plaša darbu kolekcija.
D. Lamberga raksta: „Hronoloģiski pēdējais virziens, kas iekļaujams latviešu klasiskajā modernismā, ir jaunā lietišķiba” (194. lpp.)
Pēc grāmatas paustajām atziņām var secināt, ka Pirmā pasaules kara laikā, kad Latvijā modernisma parādības vēl tikai dzima, Rietumu sabiedrības apziņā spilgtie avangarda virzieni jau bija pilnībā nostabilizējušies. Tomēr, kaut arī latviešu klasiskā modernisma variants šajā kontekstā bija hronoloģiski novēlots, profesionāli tas uzskatāms par līdzvērtīgu citu zemju sniegumam, un mūsu māksla kā paralēla un reizē lokāla parādība likumsakarīgi iekļaujas Eiropas kultūras kopējā vēsturiskajā procesā. Turklāt neliels mierinājums varētu būt atziņa, ka arī varenā Amerika Eiropas avangardu iepazina tikai 1913. gadā.
Kopumā grāmatas teksts un bagātīgās ilustrācijas ir lielisks izziņas materiāls katram mākslas interesentam, bet jo īpaši – mākslas un kultūras zinātņu studentiem. Tas ir vērtīgs ieguvums katram, kas vēlas iegūt izpratni par mākslas virzienu attīstību Latvijā ciešā saistībā ar tālaika pasaules mākslas aktualitātēm.
Grāmatu papildina mākslinieku biogrāfijas un dokumentāli ilustrēta spilgtāko pasaules un Latvijas notikumu tabula laikā no 1905. līdz 1930. gadam, kā arī teksta kopsavilkums angļu valodā.
…
