Pagātnes mācības kā Vācijas Eiropas politikas dzinējspēks

Aukstā kara laikā Vācija ir bijusi sadalīta divās atsevišķās daļās – Vācijas Federālajā Republikā (VFR) un Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) -, atspoguļojot Aukstā kara būtību, jo VFR realizēja demokrātiskā politiskā režīma pamatnostādnes, tostarp VDR pastāvēja nedemokrātiskais politiskais režīms. Šajā laika posmā neviena no šīm teritoriālajām vienībām nevarēja tikt uzskatīta par Vācijas pēcteci, jo katrs no „poliem” atbalstīja to „Vāciju”, kura bija tam ideoloģiski tuvāka – komunistiskās valstis atbalstīja VDR, tostarp demokrātiskās – VFR. Vācija tika sadalīta pēc II Pasaules kara beigām, cenšoties novērst tās turpmāku kā agresora pastāvēšanu, atrisinot t.s. „Vācijas jautājumu”, jo tā ir bijusi gan I, gan II Pasaules kara aizsācēja, kuri ir bijuši vieni no traģiskākajiem notikumiem cilvēces vēsturē, kas norāda uz to, ka pagātnei ir raksturīga svarīga loma Vācijas politikas – arī tās Eiropas politikas – noteikšanā. Pagātnei piemītošā nozīmīgā loma Vācijas politisko darbību noteikšanā pārsvarā ir bijusi saistīta nevis ar tās nodrošinātajām materiālajām izmaiņām, piemēram, ar Vācijas sadalīšanu divās atsevišķās teritoriālajās vienībās utt., bet gan ar tās ieviestajiem pārveidojumiem idejiskajā līmenī, kuri ir veicinājuši noteiktu politisko līdzekļu un terminu iekļaušanu „aizliegto” kritēriju sastāvā, kas raksturo ne tikai Vācijas (Aukstā kara laikā VFR) percepciju par sevi, bet arī citu valstu percepcijas par Vāciju (Aukstā kara laikā VFR). Tieši Aukstā kara laikā ir bijusi spilgti vērojama pagātnes mācību ietekme uz Vācijas (VFR) Eiropas politiku.…