Definīcija
Paliatīvās aprūpes definīcija ir veidojusies daudzu gadu laikā, tāpat kā pati nozare dažādās vastīs. Paliatīvās aprūpes definīcija nav saistīta ar kādu orgānu sistēmu, vecumu, slimību vai patoloģiju, bet drīzāk novērtē iespējamo prognozi un specifiskas individuālas slimnieka un viņa ģimenes vajadzības. Tradicionāli paliatīvo aprūpi uzskata par nepieciešamu tad, kad nāve ir nenovēršama. Tagad valda uzskats, ka paliatīvā aprūpe var sniegt palīdzību jau daudz agrāk progresējošu slimību gadījumos, jau no slimības diagnosticēšanas brīža. Termins „paliatīvs” cēlies no latiņu valodas vārda „pallium”, kas nozīmē „maska” vai „apmetnis”. Šā vārda etimoloģija norāda, ka paliatīvās aprūpes pamatā ir nedziedināmas slimības „nomaskēšana vai „apsega gādāšana” tiem, kas ir „pamesti aukstumā”, jo viņus vairs nevar izārstēt.
Jēdziens «paliatīvā aprūpe» ikdienā ienācis nesen, kaut arī tas nav svešs. Paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša tādu pacientu aprūpe, kuriem radikālas terapijas iespējas ir izsmeltas. Bieži vien laiks, kas cilvēkam jāsadzīvo ar neārstējamu slimību, ir līdz diviem gadiem. Nepārtraukti sekojot terapijai, to koriģējot, slimnieks kļūst sabiedriski aktīvs un spēj pilnvērtīgi dzīvot. Tās mērķis ir nodrošināt pacientiem un viņu ģimenēm labu dzīves kvalitāti. Sāpju un citu simptomu noņemšana, psiholoģisku, sociālu un garīgu problēmu risināšana jāveic vienotas aprūpes sistēmas ietvaros. Cilvēki, kam nepieciešama paliatīva aprūpe, ir ļoti īpaši. Tad mainās vērtību sistēma, ir vēlēšanās izrunāties, vajadzīga sapratne un īpašas zināšanas, lai sirdzējam palīdzētu.
Paliatīva aprūpe nav domāta pacientiem, kas slimo ar kādu noteiktu slimību. Paliatīvās aprūpes nodaļā nav "sociālo gultu", jeb tur netiek stacionēti pacienti, kuriem nepieciešama tikai kopšana vai atrašanās pēc sociālām indikācijām. Tā ilgst no progresējošas slimības diagnosticēšanas brīža līdz pat mūža beigam. Tā var būt atšķirīga laika ziņā – ilgst gadiem, nedēļām, retāk dienām. Paliatīvā aprūpe nav sinonīms terminālai aprūpei, bet ietver to, jo terminālā aprūpe ir paliatīvās aprūpes turpinājums un parasti attiecas uz slimnieka aprūpi viņa pēdējās dzīves dienās vai stundas.
Latvijā pēdējo gadu laikā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta nedziedināmu pacientu aprūpei slimības beigu posmā, kad nāve var tik sagaidīta tuvākajās dienās, nedēļās vai mēnešos, kad dzīve tuvojas noslēgumam un beidzas. Tradicionālās veselības aprūpes darbības ir vērstas uz slimības ārstēšanu un izārstēšanu. Paliatīvā aprūpe ir jauns pacientu aprūpes veids – kā izvēle veselības aprūpes sistēmā, kad nav iespējama radikāla ārstēšana, bet ir nepieciešama pacienta dzīves kvalitātes uzlabošana un uzturēšana, ne izārstēšana, realizējot holistisko aprūpes modeli, pacientu uztverot kā vienotu un kompleksu sistēmu. 1990. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) formulēja paliatīvās aprūpes definīciju: „Paliatīvā aprūpe ir aktīva un visaptveroša tādu pacientu aprūpe, kuru slimības ārstēšana nav iespējama radikāla terapija. It sevišķi svarīga ir sāpju un citu simptomu noņemšana, psiholoģisko, sociālo un garīgo problēmu risināšana, ko veic vienotas aprūpes sistēmas ietvaros. Paliatīvas aprūpes mērķis ir vislabākās pacientu un viņu ģimenes dzīves kvalitātes sniegšana.”
…
