Pamatjēdzieni elektromagnētismā

1. Lādētas daļiņas un to pamatīpašības
VII gs. p.m.ē. sengrieķu zinātnieks Taless norādīja, ka ar zīdu saberzētam dzintaram piemīt spēja pievilkt vieglus priekšmetus. Tikai XVI gs. beigās angļu ārsts un fiziķis V. Džilberts sāka interesēties par šo parādību. Viņš veica attiecīgus eksperimentus un atklāja, ka vieglus priekšmetus pievelk ne tikai ar zīdu saberzēts dzintars, bet arī stikls, porcelāns un citi ķermeņi, ja tie iepriekš saberzēti ar ādu, vadmalu un tamlīdzīgiem mīkstiem materiāliem. 1600.gadā šo parādību Džilberts nosauca par elektrizāciju.
Tika atklāts, ka ir tikai divu veidu elektrizācija:
1)pozitīva, ko iegūst, piemēram, ar ādu saberzēts stikls;
2)negatīva, ko iegūst, piemēram, āda, ar kuru stikls tika berzēts.
Apzīmējumus – pozitīva un negatīva elektrizācija – 1747.gadā ieviesa amerikāņu pētnieks B. Franklins. Noskaidroja arī, ka vienādu zīmju lādiņi atgrūžas, bet pretēju zīmju – pievelkas. (1.att.)
Ilgu laiku elektrizāciju izskaidroja ar to, ka pastāv īpaši elektriski šķidrumi (pozitīvs un negatīvs šķidrums), kas pārvietojas ķermenī vai plūst no viena ķermeņa otrā. Tikai 1881.gadā vācu fiziķis un fiziologs H. Helmholcs izteica hipotēzi, kura elektriskās parādības izskaidroja ar elektriski lādētu elementārdaļiņu pastāvēšanu. Šī hipotēze apstiprinājās, kad atklāja elektronu (1897.gadā, angļu fiziķis Dž. Tomsons) un protonu (1919.gadā, angļu fiziķis E. Rezerfords). Elektrona masa m=9,1095*10-31 kg, tā lādiņš e=-1,6022*10-19 C.…