Paražu tiesību institūts pēc folkloras materiāliem

IEVADS.
Senie balti un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām. Līdz vācu ienākšanai 13.gs., paražu tiesības pastāvēja tikai mutvārdu formā, tās balstījās uz atmiņu un tika nodotas no paaudzes paaudzei.
Paražu tiesības ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai, patur savu saistošo normatīvo spēku, vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskajās attiecībās.
Uz baltu un lībiešu paražu tiesībām iespaidu atstājušas ģermāņu un austrumslāvu paražu tiesības.
Daudzu vēsturisku laikmetu gaitā, folklora līdz mūsu dienām saglabājusi nepārvērtējamas liecības par tautas dzīvi un gaitām pagātnē. Agrākajos vēstures periodos, kad latviešu tauta nedrīkstēja aktīvi piedalīties savas zemes vēstures veidošanā, folklora bija vienīgais radošās aktivitātes veids un izpausmes forma.
Īsta tautas dzīves enciklopēdija ir tautasdziesmas, kas četrrindes formā pratušas ietvert, seno latviešu dzīvi no šūpuļa līdz kapam.
Tautas pasakās, to varonis vienmēr apliecina tautas gudrību, labā un ļaunā, taisnā un netaisnā vērtējumu, māca dzīvot un strādāt saskaņā ar tautas ētiskajiem un morālajiem uzskatiem.
Sava nozīme ir sakāmvārdiem, kas ar saviem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem apkopo un saglabā daudzu paaudžu dzīves vērojumus.

…