Pasaulē, kurā nekas nav noteikts, kura nemitīgi mainās un ir nedroša, gribas atrast pamatu, uz kura būvēt savu dzīvi. Citi izvēlas reliģisku pamatojumu, citi ieņem reliģiju noraidošu pozīciju. Pie kuriem piederēja Sartrs, par to viņa dzīves un darba pētnieki nav devuši viennozīmīgu atbildi. Nenoliedzami ir tas, ka Sartram bija dumpiniecisks gars. Viņa nostāšanās pret buržuāziski šauro vērtību ierobežotību ir labi dokumentēta. Roberts Mūks par viņu saka: „Šāds cilvēks nespētu pieņemt varbūtību, ka pasaulei piemīt kāda aptverošāka jēga vai vērtība (nozīmīgums), izņemot niecīgo un šķebīgo jēgas un vērtību mazumiņu, ko viņš pats rada. (..)”1 Sartrs tik kategoriski uzstāj uz to, ka cilvēks jēgu sev rada pats, ka to nevar nepamanīt. Tas atspoguļojas gan viņa filozofiskajos, gan romānos, novelēs, lugās. Šāda agrāk nepieredzēta brīvības apoloģija izraisīja interesi gan 20. gadsimta Francijā, gan manī.…