Cilvēks piedzimstot nonāk mijiedarbībā ar apkārtējo vidi un tajā mītošo sociumu. Sociālajā psiholoģijā lielu uzmanību pievērš tieši personības mijiedarbībai ar apkārtējiem. Lai cilvēks veiksmīgi pastāvētu un būtu apmierināts ar savu dzīvi darbojas socializācijas mehānisms, kas nodrošina viņa adaptāciju, piemērošanos apkārtējiem apstākļiem, tai skaitā arī sabiedrībai, tajā valdošajiem likumiem un uzvedības normām. Indivīds ne tikai pats iedarbojas uz apkārtējiem, bet arī pats izjūt iedarbību no viņu puses. Šeit runa iet par sociālo ietekmi.
Sociālā ietekme sevī ietver procesus, ar kuru palīdzību cilvēki tieši vai netieši ietekmē citu cilvēku domas jūtas vai rīcību. Sociālās ietekmes pētnieki meklē atbildes uz tādiem jautājumiem, kā: kā viens cilvēks var pārliecināt citu cilvēku vai cilvēku grupu mainīt savas pārliecības, domas, nostādnes, kā var kādu pārliecināt par to, ka tas, ko viņš uzskata par patieību, ir meli un otrādi, kāpēc vienas sociālas grupas locekļiem ir tieksme domāt un rīkoties līdzīgi, kad cilvēki atsakās no savām vērtībām un kad fanātiski aizstāv tās? (u.c. līdzīgi jautajumi) Šie visi ir sociālās ietekmes dažādi aspekti. Sociālās psiholoģijas pārstāvji veic pētījumus tādos jautājumos kā sociālais konformisms, pārliecināšana un nostādnes izmainīšana, vara un autoritāte, grupas polarizācija, mazākuma ietekme un sociālo normu veidošanās. Lai izprastu, ko tieši zinātnieki saprot ar jēdzienu “sociālā ietekme” , ir jāsaprot viņu sociālās normas koncepciju. Ietekme ir tieši saistīta ar tiem procesiem, kuru rezultātā cilvēki pieņem vai nepieņem to, kas tiek uzskatīts par pieņemamu uzvedību, veido, uztur un maina sociālās normas un sociālos apstākļus, kuri rada šo ietekmi. Pagaidām vēl nav vienotas zinātniskas sociālo normu teorijas. Sociālo normu var skaidrot kā uztvertu domu tēlu, jūtas vai uzvedību, kurus atbalsta un sagaida no cilvēka, tā kā tieši tās tiek uztvertas kā pareizas un pieņemamas. Tieši likumi, vērtības un standarti, kurus ņem vērā, ievēro un savā uzvedībā realizē dotās sociālās grupas locekļi, nosaka pieņemams sagaidāmas un vēlamās nostādnes, vai rīcību grupai nozīmīgās situācijās. Šajā sakarā ir jāatzīmē Festingera “subjektīvas validitātes” koncepciju, kura apraksta piederību kādai sociālai normai aspektu. Tā apgalvo, ka par cilvēku, kurš kādā darbībā piedalās ar pārliecību, ka tā ir pieņemama, pareiza un sociāli vēlama, t.i. par cilvēku, kurš strikti ievēro nostādītās normas, runā, ka viņam ir subjektīva validitāte. Subjektīva validitāte ir indivīda pārliecība par to, ka kāda ideja, apgalvojums vai darbība ir pareizi. Rīkojoties saskaņā ar šo normu cilvēks savu uzvedību izjūt subjektīvi valīdu. Var apgalvot, ka sociālās ietekmes centrālā teorētiskā problēma ir subjektīvas validitates vai nevaliditātes pamatu izcelšana.…
