Ievads
Ne viena organizācija, ne viens uzņēmums nevar sasniegt panākumus bez vadīšanas, tomēr vadīšana kā darbības veids un kā zinātne kādu mēs redzam šodien, parādījās neuzreiz. Tiklīdz pirmatnējie cilvēki sāka dzīvot organizētās grupās, viņiem paradījās nepieciešamība pēc vadīšanas.
Pirmā etapā, kad cilvēku grupa vēl nebija liela, visu vadīšanas sfēru realizēja viens cilvēks – šīs grupas vadonis. Tālāk grupām attīstoties un sarežģoties funkciju veikšanai, parādījās nepieciešamība pēc darba dalīšanas un funkciju diferencācijas, bet tam bija nepieciešami gadsimti.
Ēģiptes piramīdas, kuras tika uzceltas pirms 3000 – 2000 gadiem p. m.ē ir spožs piemērs ne tikai seno ēģiptiešu kultūras, bet arī vadīšanas mākslā. Milzīgo piramīdu celšana prasīja, pirmām kārtām, precīzu plānošanu.
Senie grieķi veltīja īpašu uzmanību organizācijas jautājumiem un vadīšanas ražotspējas procesam. Sokrāts uzskatīja, ka vadīšanā pats būtiskākais ir „Nepieciešamais strādnieks, vajadzīgā vietā”, lai panāktu ātru mērķa sasniegšanu.
Lineārā struktūra valsts vadīšanā izpaudās Romas impērijas pārvaldes sistēmā. Tās būtiskākā problēma bija nodokļu vākšana visās impērijas daļās, kas bija stipri attalinātas viena no otras. Tiešu pārvaldi no Romas bija ārkārtīgi grūti īstenot. Pārvaldes struktūras mainīšana sekmēja Romas impērijas varenības nostiprināšanu.
Vadīšanas praksē pastāv organizāciju piemēri, kuri radās tālā pagātnē un veiksmīgi funkcionē arī mūsdienās, pateicoties vadīšanas racionālās struktūras veidošanai. Viens no piemēriem ir Romas katoļu baznīca, kur pastāv vienkārša vadīšanas struktūra: Pāvests, kardināls, arhibīskaps un priesteris.
Rūpniecības revolūcija, kas sākās 18. gs. deva grūdienu teorētiskās un praktiskās vadīšanas izpētei. Lielu iegūldījumu vadības zinātnes formēšanā ieviesa angļu politekonomisti Viljams Pets, Ādams Smits un Devids Rikardo.
…
