Kāda ir skolas loma? Kādi ir tās mērķi un uzdevumi? Par šiem jautājumiem 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā aizsākās aktuāla diskusija starptautiskā līmenī. Lai formulētu pasaules nācijām un valstīm pieņemamu koncepciju par izglītību un tās nozīmi nākotnē, 1993. gadā UNESCO izveidoja Starptautisku komisiju. Par vienu no galvenajiem jautājumiem tika izvirzīts visaptverošs jautājums: „Kāda izglītība ir vajadzīga nākotnes sabiedrībai, un kāda būs šī sabiedrība?” Trīs gadu laikā šī grupa izstrādāja ziņojumu par izglītību 21. gadsimtā, un dokumenta nosaukums bija „Mācīšanās ir zelts”. Darba grupas galvenā atziņa bija – izglītības nozīmīgākais process ir mācīšanās, un izglītība ir nepārtraukts zināšanu un prasmju uzlabošanas process. Īpaši tika arī uzsvērts, ka izglītība ir būtisks personības attīstības līdzeklis, uz ko pamatojas arī attiecību veidošana starp cilvēkiem, grupām un nācijām [Valbis, 2005, 8].
Kādas veidosies attiecības starp cilvēkiem, grupām, nācijām – tas nepārprotami ir pilsoniskās audzināšanas jautājums. Un šim jautājumam ir globāla nozīme. No tā, kādu ieguldījumu pilsoņu audzināšanā demokrātijas vērtību apguvē sniegs izglītības sistēma, lielā mērā atkarīga gan katras valsts, gan starptautiskās sabiedrības attīstība un nākotne. Tas, vai cilvēki zinātnes un tehonoloģiju attīstības sniegtās iespējas izmantos progresa nevis iznīcības nolūkos; vai un kā pratīs sadarboties globālās ekonomikas ietvaros, vienlaikus gan sekmīgi attīstot biznesu, gan atbalstot cits citu; kādas valdības tiks ievēlētas un kā tiks risinātas politiskās diskusijas un pieņemti lēmumi lokālā, reģionālā, nacionālā un starptautiskā mērogā, lielā mērā atkarīgs no tā, vai jaunie pilsoņi, kuri atstāj skolu un uzsāk savu profesionālās, sociālās un personīgās dzīves ceļu, ir zinoši un prasmīgi mūsdienu sabiedrības locekļi ar augstām un noturīgām morāles normām.
Pilsoniskā audzināšana ir tēma, kam mūsdienās liela uzmanība tiek pievērsta gan daudzu valstu izglītības politikā, gan arī Eiropas Savienības un globālā līmenī. Arī Latvijas publiskajā telpā nereti ir lasāmas diskusijas par pilsonisku sabiedrību un tās lomu demokrātiskā valstī. Turklāt šis jautājums ir bijis aktuāls ne vien mūsdienās. Jau 20. gadsimta sākumā – laikā, kad vēl tikai tika likti pamati jaunajai Latvijas valstij kā neatkarīgai demokrātiskai republikai, kurā valsts suverēnā vara pieder tautai, – par pilsoniskās un patriotiskās audzināšanas būtisko nozīmi cilvēka personības un valsts attīstībā kopumā rakstīja arī viens no izglītības zinātnes pamatlicējiem Latvijā Jūlijs Aleksandrs Students, pedagogs Aleksandrs Dauge, arī filozofe Zenta Mauriņa un citi sabiedriskie darbinieki.…
