Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam ir garantētas gan Satversmē, gan Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokolā.. Starptautiski ir atzīta šo tiesību lielā nozīme demokrātiskā sabiedrībā, tomēr tās netiek uzskatītas par absolūtām, un katrai valstij ir piešķirta plaša rīcības brīvība izstrādājot noteikumus tiesību vēlēt un tikt ievēlētam īstenošanai. Taču šie noteikumi nedrīkst būt tādi, kas traucētu baudīt tiesības to būtībā.1 Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir iedibinājusi šādus svarīgākos principus: „vēlēšanu tiesības nav absolūtas, valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot tām ierobežojumus, taču tiesa saglabā pārraudzību pār šīs brīvības īstenošanu; ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, jākalpo leģitīma mērķa sasniegšanai un līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai ir jābūt samērīgiem”.2
Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumi aizliedz par deputātiem ievēlēt personas, kuras ir bijušas kādas valsts izņemot neatkarīgās Latvijas, drošības dienestu štata darbinieki, vai pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās organizācijās, kas vērsās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šādu ierobežojumu mērķis bija saprotams un neapstrīdams deviņdesmito gadu sākumā, kad bija jāļauj nostiprināties demokrātiskiem valsts procesiem, taču šodien - kad demokrātija valstī nostiprinājusies un Latvija kļuvusi par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti - vai šādu ierobežojumu pastāvēšana ir pamatota?…