Uzņēmumi, veidojot mārketinga stratēģiju, bieži paredz cenu piemērošanu tirgum atbilstoši pieprasījumam, izmaiņām un citām situācijām. Biežāk lietotās stratēģijas ir šādas:
1. Atlaides – par ātru apmaksu, par pirkumu vairumā, funkcionālās (tirdzniecības), sezonas (ja pirkums veiks ārpus sezonas), pabalsti (atlaide jaunai precei, ja veco atdod atpakaļ);
2. Cenu diferencēšana – pēc pircēja, pēc preces, pēc vietas (tuvākās rindas teātrī), pēc laika (sezona, darbadienas-brīvdienas u.c.);
3. Psiholoģiskais faktors – augstākas cenas prestiža precēm, nenoapaļotas cenas (Ls 2.99, nevis Ls 3.00);
4. Komplekss vērtējums – kvalitāte un serviss, preču sortimenta līnija;
5. Stimulējošais faktors – īslaicīga bāzes cenu pazemināšana, lai palielinātu preču realizācijas apjomu kopumā;
6. Teritoriālais faktors – cenas ražošanas vietā, vienotas cenas, cenu zonas, bāzes punkta cenas, cenas bez transporta izmaksu iekļaušanas;
7. Starptautiskās cenas – atšķirīgas pieejas atšķirīgām valstīm.
Nobeigums
Uzņēmums vēlas saņemt cenu, kas sedz produkta ražošanas, izplatīšanas un pārdošanas izmaksas un kas sniedz taisnīgu samaksu par uzņēmuma centieniem un riskiem. Produkta cenu ietekmē daudz un dažādi faktori, sākot ar izmaksām, produkta veida un pielietojuma, tirgus īpatnībām, līdz pat patērētāja vērtējumam, tāpēc uzņēmumam ir svarīgi izvēlēties atbilstošāko stratēģiju cenas noteikšanā. Tāpat kā nevar viennozīmīgi pateikt, ka pilnas ražošanas pašizmaksas kalkulācija būtu labāka par mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulāciju, nevar izcelt kādu konkrētu cenas veidošanas metodi, jo uzņēmumi ir ļoti dažādi – ar atšķirīgiem mērķiem, darbības sfērām, tirgus apstākļiem utt. Katram ir savi mērķi un prioritātes, līdz ar to piemērotākā metode gan pašizmaksas kalkulācijā, gan cenu noteikšanā.
…
