Pašnāvnieciska (suicidāla) uzvedība ir process no domām par pašnāvību līdz pašnāvības mēģinājumam un pabeigtai pašnāvībai.
Pašnāvība (suicīds) ir tīša sevis nonāvēšana, ko veikusi persona ar pilnu izpratni par savas rīcības neatgriezeniskām sekām.
Pašnāvības mēģinājums ir tāda veida, tādu motīvu un smaguma rīcība ar mērķi mirt.
Parasuicīds vai demonstratīva pašnāvnieciskā uzvedība ir indivīda tīši uzsākta neraksturīga uzvedība bez nāvējošām sekām, kuras rezultāts bez iejaukšanās var beigties ar paškaitējumu, vai arī tīša vielu lietošana lielākās kā rekomendēts vai vispārēji pielemtās devās ar mērķi panākt izmaiņas kāda subjekta vēlmēs caur esošām vai paredzamām fiziskām sekām. Pretī parasuicīdam ir īstais suicīds - ir labi izplānotas darbības, kuru mērķis ir pazaudēt savu dzīvību, neņemot vērā apkārtesošo cilvēku, radinieku viedokļus. Pašnāvības, līdzīgi kā psihiskās saslimšanas, ir uzskatāmas par bioloģisku, sociālu un psiholoģisku fenomenu.
Suicidents, pašnāvnieks- cilvēks, kas grib izdarīt pašnāvību.
Personības postoša uzvedība – ir tāda uzvedība, kas nenoved pie tūlītējās nāves, bet ir bīstama vai kaitē veselībai, saīsina dzīvi un cilvēks ar tādu uzvedību skaidri apzinās šādas uzvedības sekas, bet risks viņam ir vienaldzīgs. Piemēram- alkoholisms, smēķēšana, atteikšanās no medicīniskās palīdzības nopietnu slīmību gadījumos, tīša CSDD noteikumu nenovērosana, ekstremālais sports bez nepieciešama ekipējuma. Daži zinātnieki sauc tādu uzvedību par slēpto suicīdu.
Antisuicidālais barjers- ir šķērslis suicīda izdarīšanai, personības antisuicidālo faktoru kopums, kas neļauj vertēt pašnāvību kā problēmu risināšanas līdzekļi.…