Jebkurš cilvēks dzīves laikā caurmērā reizes desmit ir nodomājis: ak, pakārties varētu! Jo kas gan ir suicīds? Tas ir destruktīvs risinājums. Cilvēks neredz, kā atšķetināt situāciju, viņa resursu nepietiek, lai viņš varētu adaptīvi rīkoties, jo līdzīgas pieredzes līdz šim nav bijis.
Pašnāvība – suicīds, savas dzīvības izbeigšana. Pašnāvība ir saistīta ar subjektīvām bezpalīdzības, pašnoliegšanās, bezcerības un bezizejas izjūtām, kas cilvēkam šķiet neatrisināmas. Suicīda varbūtība var palielināties vecumā sakarā ar fizisko spēku izsīkumu un nespēju vairs dzīvē kaut ko mainīt, taču var notikt jebkurā vecumā, visbiežāk krīzes periodos, sākot no pusaudžu vecuma. Parasti pirmās domas par pašnāvību rodas pusaudžu vecumā, tās ir domas par dzīves beigām, neizbēgamo nāvi, cilvēka spēju ierobežotību un eksistencionālo vientulību. 1
Cilvēki pašnāvības izdarījuši jau no vēstures pašiem sākumiem, bet attieksme pret tām mainījusies no gadsimta uz gadsimtu. Piemēram, Padomju zinātnē dominēja uzskats, ka suicīds ir psihiskas saslimšanas pazīme. Darba 1.nodaļā apskatīšu arī citu domātāju atziņas saistībā ar suicīdu.
Depresija ir pats lielākais pašnāvības riska faktors. Un kaut arī depresija ir galvenais pašnāvību iemesls, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā bezmaksas ārstējamo slimību oficiālajā sarakstā tā nav iekļauta. Depresijas slimniekam nav krāsu, nav emociju, nav garšas sajūtu, viņš neiet nekur sūdzēties, jo dzīve ir vienaldzīga. Vienīgie, kas viņu var aizstāvēt, ir mediķi, kuri apzinās situācijas nopietnību. Darba 3.nodaļā tiks sīkāk apskatīts tieši šis pašnāvības cēlonis, kurš ir pamatā arī tādam pašnāvību ietekmējošām problēmām kā alkohola un narkotiku lietošana, jo trauksmi, nedrošību un depresiju daudzi cilvēki cenšas samazināt ar šo vielu lietošanu. Un jebkurā gadījumā pašnāvības mēģinājums ir saistīts ar depresīvu stāvokli pirms tam. …
