SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Darba noslēgumā, autore nonāk pie sekojošiem secinājumiem un priekšlikumiem:
Pašvaldību tiesības ir atvasinātas no cilvēka dabiskām tiesībām – tiesībām teritoriālas kopienas iedzīvotājiem apdzīvot un patstāvīgi pārvaldīt noteiktu administratīvu teritoriju.
Pašvaldību sistēmas pilnveidošanai jānotiek saskaņā ar teorijā formulētajām atziņām, kuras balstītas uz sistēmas darbības praktiskiem novērojumiem un to izvērtējumu, iepriekš īstenoto sistēmas izmaiņu un tajās pieļauto kļūdu analīzi.
Latvijas pašvaldības kompetence primāri izriet no likuma „Par pašvaldībām”, kā arī no pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Valdības tiesības ar noteikumiem regulēt pašvaldību kompetenci ir ierobežotas. Valdība ir ierobežota arī noteikt pašvaldībai jaunu autonomo kompetenci vai precizēt esošo, jo tas ir likuma jautājums. Savukārt, ja pašvaldība īsteno uzdoto kompetenci, valdības tiesības ietekmēt pašvaldības kompetenci var būt arī plašas, ietverot uzdoto funkciju izpildes tiesisko regulējumu ne tikai ārējos, bet arī iekšējos normatīvajos tiesību aktos.
Pašvaldības funkciju formulējums likumā ir jāparedz pēc iespējas plašs, dodot atsauci, ka funkcijas detalizācija izriet no speciāliem normatīvajiem aktiem un uzmanība nav jāfiksē darbības vārdu funkcijas formulējumā satura noskaidrošanai atbilstoši to filoloģiskajai nozīmei, kas praksē sagādā neskaitāmas problēmas un iespējas funkciju nepildīšanai.
No latviešu tiesību avotiem nevar viennozīmīgi atvedināt jēdziena pašvaldība sākotnējo saturisko izpratni un praktisko lietojumu, jo līdz pat 19.gadsimtam trūkst pārliecinošu rakstisku pierādījumu, kas ļautu izdarīt precīzus secinājumus par pašpārvaldes institūcijām Latvijas teritorijā. Tomēr no vēstures avotiem viennozīmīgi konstatējams, ka šādi pašvaldību veidojumi Latvijas teritorijā ir pastāvējuši jau sen. Mūsdienu pašvaldību principa izpratne Latvijā ir aizgūta no ārvalstīm, un tās saturā ir dažādu valstu izpratne par jēdziena pašvaldība būtību.
…
