Patentspēja kā izgudrojuma aizsardzības tiesiskais pamats

Patentu sistēma ieinteresē izgudrotāju atklāt sabiedrībai sava labojuma būtību, pretī saņemot uz laiku iespējas ierobežot konkurentus, nodrošinot sev ekskluzīvas tiesības tirgū un līdz ar to paaugstinātu cenu saviem ar patentu aizsargātajiem izstrādājumiem. Pirmo patentu likumu mūsdienu valstu līmenī pieņēma Anglijas karalis Jēkabs Stjuarts 1623.gadā – „Nolikumu par monopoliem”. Daudzi šodien pielietotie izgudrojumi nāk no pagājušā gadsimta, piemēram, Edisona radītā kvēlspuldze, skaņu plate, A.Bella telefona aparāts, A.Nobeļa dinamīts. Šodien reģistrētie izgudrojumi savā vairākumā ir nelieli uzlabojumi, kuru lielais skaits nosaka tehnikas virzību. Izgudrojumam ir jābūt jaunam pasaules mērogā. Tādu prasību izvirza vairums valstu patentu likumdošana. Jebkura atklāti pieejama publikācija vai objekta izmantošana tiek uzskatīta par apstākli, kurš noliedz jaunumu, ieskaitot paša autora publikācijas.
Latvijas Republikā 1921.gada 22.decembrī Ministru prezidents apstiprināja „Pārgrozījumus noteikumos par izgudrojumu, modeļu un preču nozīmju aizsardzības apliecības un patentu izdošanas kārtību”, bet 1922.gada 17.maijā Latvijas Satversmes Sapulce pieņēma atbilstošu patentu likumu. Parīzes konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kurai Latvijas Republika pievienojās 1925.gadā, paredz sekojošus ar patentiem un tamlīdzīgiem dokumentiem vai veidā aizsargājamus rūpnieciskā īpašuma objektus: izgudrojumus, rūpnieciskos paraugus, preču zīmes, lietderīgos modeļus, firmu nosaukumus negodīgas konkurences novēršanai. Rūpnieciskais īpašums tiek saprasts plašā nozīmē, attiecinot to uz rūpniecību, tirdzniecību, lauksaimniecību, medicīnu un citām nozarēm. Dažās valstīs reģistrē arī atklājumus un racionalizācijas priekšlikumus. Par izgudrojumiem – atzīst jaunu tehnisku risinājumu, kuru var rūpnieciski izmantot un kurš acīmredzamā veidā neizriet no zināmā tehnikas līmeņa.…