NOBEIGUMS
Latvijā tāpat kā daudzviet pasaulē, daudz runā par izglītību un maz par audzināšanu. Mēs ciešam no sakropļotas audzināšanas kultūras. Mēs neesam spējīgi dot jaunatnei nepieciešamos audzināšanas apstākļus. Nepieciešamās stingrības apstākļus. Mēs nezinām, kādu audzināšanas stilu izvēlēties – robežas bez brīvības, brīvību robežās vai brīvību bez robežām. Mēs bērniem brīvību uzticam pārāk priekšlaicīgi. Nepareizas audzināšanas sekas ir savas vērtības neapzināšanās, neticība saviem spēkiem. Tam seko neizdošanās skolā un tālākajās akadēmiskajās gaitās.
Mūsdienu skola ir valsts vai privātpersonu organizēta institūcija, kas daudzveidīgi strukturēta kompleksai un sistemātiskai skolēnu līdzsvarotas personības attīstības un socializācijas funkciju realizēšanai, skolēnu – skolotāju – vecāku – sabiedrības mijiedarbībā. Demokratizējoties sabiedrībai, katram no bērnības ir iespēja ģimenē un skolā radoši veidot savu dzīvi, pilnīgot savas spējas, gudrību un attieksmi.
Skola ir tā iestāde, kurā var ieaudzināt bērnos patriotismu, ļaut bērniem iepazīt savu tautu, valsti kurā viņš piedzima un dzīvo, valsts simboliku, savas valsts kultūru un tradīcijas, lai bērns to parmantotu sev un jau turpmāk nakotnē spētu šo visu iegūto informāciju nodot jau citai jaunākai paaudzei, lai mūsu vēsture, visi notikumi, kuri mums ir nozīmīgi, gadu aiz gada būtu joprojām aktuāli, jo darba autore uzskata, ka katram cilvēkam ir jāzin savas valsts vēsture, kā arī jābūt pietiekoši informētam par valsti, kūra viņš atrodas.
…