Pedagoga misija ir profesionāli izveidot tādu mācību vidi, kurā audzēknis spēj realizēt visas dabas dotās potences, atklāt savu individualitāti, mācās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, apgūst spēju būt par efektīvu un laimīgu cilvēku.
UNESCO starptautiskās komisijas „Izglītība divdesmit pirmajam gadsimtam” ziņojumā eksperti uzsver: „Lai sekmīgi pildītu savus uzdevumus, izglītībai ir jāietver četri fundamentāli mācīšanās veidi, kuri zināmā mērā būs cilvēka zināšanu pīlāri: mācīšanās zināt – iegūt sapratnes līdzekļus; mācīšanās darīt, lai spētu radoši sadarboties ar apkārtējo pasauli; mācīšanās dzīvot kopā, lai piedalītos un sadarbotos ar citiem cilvēkiem visās cilvēkdarbības jomās, un mācīšanās būt, kas ir iepriekšējo trīs veidu būtiska tālākattīstība. Bez šaubām, šie četri zināšanu apguves ceļi veido vienu veselumu, jo tie daudzās vietās saskaras, pārklāj un mijiedarbojas”.1
Savu misiju pedagogs var realizēt tad, ja viņš pats ir realizējies un ir laimīgs cilvēks. No pedagoga pārliecības, neatlaidības un profesionālās kompetences lielā mērā ir atkarīga audzēkņa vēlme un prasme saskatīt savu dzīves jēgu, analizēt un objektīvi vērtēt savu un citu darbību, plānot un realizēt savu darbību iecerētā mērķa virzienā. Liela loma ir tam, vai audzēknis ir pozitīvi motivēts mācībām.
Pedagoģijas augstskolas mērķis ir veicināt kompetentas, radošas, humānas, demokrātiskas, komunikatīvas izglītības darbinieka personības veidošanos un attīstību, tās gatavību, motivētai pedagoģiskai darbībai.
Pētījumu rezultātā tika izveidots pedagoga misijas modelis, kurš paredz pedagoga prasmi:
veidot tādu pedagoģisku vidi, kurā audzēknis kļūst par efektīvu un laimīgu cilvēku;
kļūt pašam par efektīvu un laimīgu cilvēku;
veidot tādu pedagoģisku vidi, kurā audzēknis iemācās patiesi mīlēt;
apgūt mākslu patiesi mīlēt;
palīdzēt audzēknim atbrīvoties no kompleksiem, stereotipiem, aizspriedumiem, ģimenes „lāstiem” u.c. …
