Šajā referātā vairāk vēlos pievērsties svētā Augustīna uzskatiem par pedagoģiju. Zināšanu, dzīves jēgas avots, pēc svētā Augustīna domām, ir ticība. Pastāvīgs ir tikai Dievs. Viņa radītā pasaule ir mainīga. Cilvēks var izzināt Dievu tikai tik daudz, cik Dievs to vēlas. Cilvēks ir brīvs savā gribā, bet tā var būt gan laba, gan ļauna. Visu nosaka Dievs, tāpēc panākt savas gribas pilnīgu neatkarību nav iespējams, tas ir grēks.
Pretēji grieķiem svētais Augustīns ticību nostādīja augstāk par prātu. To apliecina viņa izteiciens „Credo, ut intelligam” (Ticu, lai saprastu).
Interesanta ir arī Augustīna pieeja pasaulīgām zinātnēm. Darbā „Par kārtību” („De ordine”) viņš mēģināja tās klasificēt. Runāšana, rakstīšana un skaitīšana ir pirmie zinātņu elementi cilvēces garīgajā attīstībā. Tad seko gramatika, dialektika, retorika un zinātne par skaitļiem (aritmētika, ģeometrija, mūzika, poēzija, astronomija). Svētais Augustīns rakstīja, ka nekur nevalda tāda kārtība, tāda pareizība un noteikta metode kā negrozāmos skaitļu likumos.
Svētais Augustīns darbā „Par pamācību iesācējiem” izvirza arī dažas didaktikas prasības (jāievēro skolēnu intereses, jāvada vņu uzmanība, jābalstās uz apgūtajām zināšanām, jāveido starppriekšmetu sakari, nenovirzīties no mācāmā temata, skolotājam jābūt labā noskaņojumā, mācībām jāaudzina). Savu filozofiju viņš balsta uz Platona mācību.
Antons Pegiss svēto Augustīnu no Hippo ir nosaucis par „Dieva mīlestības mācekli”. Viņa skatījumā Augustīna mīlestība uz Dievu nav kaut kāda veida doktrīna, bet gan dzīvesveids; nevis kaut kāda veida abstrakta analīze, bet gan ceļojums; nevis teorija, bet gan pieredze.
…
