Pedagoģija un politika

Senajā Grieķijā pedagoģija kā zinātne, protams, vēl nepastāvēja, bet visa audzināšana tur bija valsts sastāvdaļa. Pietiek minēt tikai Platona ievērojamo darbu “Republika” un Aristoteļa “Atēnu satversme”. Abos darbos valsts uzlūkota kā noteikums, kas dara iespējamu atsevišķa individa attīstību. Lielākais negods – izraidīšana no valsts robežām. Platons pat iet tiktāl, ka valstij ieteic ierīkot bērnu zīdīšanas iestādes, tādejādi atņemot šo uzdevumu mātēm. Ar to viņš grib bērnu audzināšanas lietu pilnīgi padarīt par valsts lietu.
Romas valstī redzam līdzīgu parādību: kaut gan še augstāki vērtēta ģimene un visa audzināšana nostādīta vairāk uz reāliem pamatiem nekā Grieķijā, tomēr arī Romā audzināšana nozīmē cilvēka saglabāšana valstij, tās uzdevumiem un mērķiem.
Pavisam citādi Kristus mācības rašanās un pirmās izplatīšanās laikmetā. Kaut gan šis laikmets pa daļai sakrīt ar Romas varenību, un laika ziņā šķirošana nebūtu vajadzīga, tomēr uzskatu ziņā starp Romas ieskatiem un Kristus mācību pricipiāla atšķirība: Roma visnotaļ dibinās uz varas un tiesībām, Kristus nak ar mīlestību; Romā valsts un pilsoņa princips spēlē izšķīrēja lomu, Kristus mācība ir kosmopolitisms un savs tuvākais. Tamdēļ arī Kristus idejas, ja tā varētu izteikties, salauž valsts robežas un iet pāri tām. Kristus mācībā visi cilvēki ir kā brāļi, un katrs svešais un tālākais ir reizē tuvākais. Tamdēļ te nevar būt runas par polītisku audzināšanu un pedagoģijas sakaru ar polītiku. Kristus mācība polītikas nepazīst.

…