Kādēļ es izvēlējos rakstīt par konfūcismu? Tādēļ, ka konfūcisms un daoisms veido centru, ap kuru izaugusi krāšņā un bagātā Ķīnas kultūra. Un man ļoti interesē Austrumu (Ķīna, Japānas u.c.) kultūras, jo tās netraucēti attīstījušās daudzus gadu tūkstošus. Turklāt tām ir viena ļoti raksturīga īpašība, kas ir manai sirdij vistuvākā – tās, atšķirībā no Rietumu kultūras, nepakļauj visu analīzei, bet skata lietas to kopveselumā, tādejādi, manuprāt, pietuvojoties patiesībai daudz tuvāk nekā mēs, rietumnieki.
Šī austrumniekiem raksturīgā holistiskā pasaules skatījuma dēļ Ķīnā nav reliģiju šā vārda rietumnieciskajā izpratnē. Tās ir sociāli – filosofiski – reliģiskas mācības, kas būtiski ietekmē ķīniešu kultūru, sadzīvi un dzīvesveidu.
Konfūcisms sākotnēji bija sociāli filosofiska mācība par to, kā vajadzētu veidot cilvēku savstarpējās attiecības. Laika gaitā tā pamazām kļuva par politiski filosofisku mācību ierēdnim, valsts pārvaldītājam, kas ar dzelžainu gribu pakļāva visu savu būtību vispārējam labumam. Un beigās arī par valsts reliģiju. Bet mani interesē konfūcisms kā sociāli filosofiska mācība, nevis tā dažādās evolūcijas stadijas, un to arī es savā darbā esmu apskatījis.
Konfūcisms radies 6.gs.pr. Kr., laikā, kad Ķīnas sabiedrību piemeklēja dažādas nelaimes: savstarpējas ķildas, jukas, tikumisko normu sairums. Tā izcelsmi saista ar vēsturisku personu – Konfūciju (551.-479.g.p.Kr.). Viņš esot dzimis un uzaudzis Lu valstī ziemeļaustrumu Ķīnā (tagad. Šanduņas pussalā), cēlies no aristokrātiskas dzimtas. Agrā bērnībā Konfūcijs esot zaudējis tēvu, un, tā kā ģimene bijusi trūcīga, viņam labu laiku nācies izjust dzīves grūtības, taču tas nav Konfūcijam traucējis kļūt par gudru un zinošu cilvēku, kurā arvien vairāk vēlējušies ieklausīties citi. Gadu ritumā viņš ieņēmis dažādus amatus Lu valstiņā. Jau pusmūža gados Konfūcijs pametis valsts darbu un kopā ar saviem mācekļiem devies klejojumos pa Ķīnas valstiņām, lai pārliecinātu to valdniekus iedzīvināt sabiedrībā viņa atziņas. [4, 116-122]
“Pēc Konfūcija nāves publicēti Analekti.. – Konfūcija un viņa sekotāju darbu izlase.” [2, 270] Tā ir “svarīgākā no četrām grāmatām, kurās izklāstīta konfūcisma mācība.” [2, 14]
Jaunu uzplaukumu konfūcisms piedzīvoja Haņu dinastijas valdīšanas laikā (220. – 206.g.p.Kr.), kad notika lielas pārmaiņas filosofijā un konfūcisms tika pasludināts par valsts ideoloģiju. Svarīgākais uzdevums bija to atjaunot.
“Duns Džunšu .. izveidoja konfūcismu par pabeigtu visaptverošu sistēmu, kas iekļāva gan valsti un cilvēku, gan dabas parādības, gan mikrokosmosu un makrokosmosu.” [5, 27] Viņu var pamatoti uzskatīt par konfūcisma pārveidotāju un attīstītāju, jo viņa sastādītie komentāri ir diez gan īpatnēji. Taču viņš pats nevienu darbu nav sarakstījis. …
