Saskaņā ar likumu “Par privātajiem pensiju fondiem, kurš ir stājies spēkā 1998.g.1.jūlijā, privātie pensiju fondi ir Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta bezpeļņas finansu un kredīta akciju sabiedrības, kas saskaņā ar šo likumu un pensiju plāniem uzkrāj un iegulda pensiju plānu dalībnieku pašu izdarītās un viņu labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, lai nodrošinātu šiem dalībniekiem vecuma papildpensijas kapitālu.
Šī darba mērķis ir raksturot privāto pensiju fondu darbību un noskaidrot, vai privātie pensiju fondi ir spējīgi atrisināt Latvijas Republikā radušās sociālās apdrošināšanas problēmas.
Darbā tiek apskatītas sekojošas tēmas:
privātie pensiju fondi Latvijā un pasaulē;
Latvijas pensiju sistēmas trīs līmeņi;
privātie pensiju fondi kā jaunizveidots finansu instruments sociālās problēmas atrisināšanai;
privāto pensiju fondu ieguldījuma stratēģijas un taktikas, instrumenti;
pensiju plāni un to raksturojums;
Secinājumu un priekšlikumu sadaļā autori sniegs atbildi uz sekojošiem jautājumiem:
privāto pensiju fondu dibināšanas savlaicīgums;
privāto pensiju fondu drošums un aizsardzība;
kapitāla palielināšanas tempi un inflācija;
sadarbība ar privātajiem pensiju fondiem;
privātie pensiju fondi Latvijā un pasaulē atšķirības;
sabiedrības uzticība privātajiem pensiju fondiem.
Darba radīšanas gaitā tika izmantotas monogrāfiskā un analītiskā metodes. Pētījuma periods sastādā divi mēnēši. Darba temats ir diezgan aktuāls, jo pievērš uzmanību vienai no sabiedrības aktuālākām problēmām un dod priekšstatu par privātajiem pensiju fondiem.
1991.gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valdībai bija jāsāk domāt par jaunas politiski ekonomiskas sistēmas veidošanu. Pāreja uz tirgus ekonomikas principiem izmainīja iedzīvotāju un valsts attiecības, palielinot cilvēka lomu sevis un savas ģimenes sociālajā aizsardzībā. Likumsakarīgi, ka drīz pēc neatkarības iegūšanas sākās Latvijas sociālās drošības sistēmas modeļa izstrādāšana. Vienlaicīgi ar ekonomiskajām reformām valstī tika formulēti un ieviesti jauni, sociālo aizsardzību regulējoši likumi, un tā bija valdības tūlītēja reakcija uz steidzamajām un ātri augošajām iedzīvotāju vajadzībām. Reformu pirmo gadu laikā tika piedzīvots straujš iekšzemes kopprodukta (IKP) samazinājums - 1993.gadā IKP samazinājās apmēram par 50 % salīdzinājumā ar 1990.gadu. Tā kā ekonomiskā situācija Latvijā turpināja pasliktināties, kļuva skaidrs, ka daudzas jau iepriekš minēto likumu normas ieviest nebūs iespējams un ir jāmeklē efektīvāks risinājums - jāmaina sociālās politikas pamatprincipi, administratīvās metodes un jāmeklē sadarbības iespējas ar ārējiem partneriem. …
