Lai sāktu runāt par manu personību un tās virzību es gribētu nodefinēt, kas vispār ir personība.
Personība atspoguļo civilizācijas sociālais līmenis, cilvēka garīgā, vispārkulturālā un profesionālā, individualizācijas, brīvības un savdabīguma pakāpe.
Sākotnēji vārds “PERSONA” apzīmēja masku, lomu, ko aktieris tēloja grieķu teātrī. Antīkā filozofijā personība raksturota galvenokārt attiecībās ar apkārtējo pasauli, bet kristietībā, kā īpaša būtība, nemateriāla dvēsele. Jaunajos laikos personība akcentē pašapziņu “Es”.
Vispārīgajā psiholoģijā ar personību saprot dažādo cilvēka psiholoģisko norišu integrējošos pamatus, kas nodrošina viņa rīcības stabilitāti un konsekvenci. Bieži personība tiek raksturota kā īpašību hierarhiska struktūra.
Līdz šim mans raksturs, temperaments un emocionalitāte manu personību, pēc manām domām, ir virzījušas man nevēlamā virzienā, jo esmu kļuvis par kautrīgu malā stāvētāju, kurš nevienam neuzbāžas ar savām problēmām. Pat savu vistuvāko draugu pulkā jūtos nedaudz atstumts malā. Esmu kļuvis viņu vidū par tādu, kuram var izkratīt savu sirdi, jo es cenšos uzklausīt visus, kas to lūdz.
…