Pūlī valda varenības apziņa, ka nevienu nevar sodīt par kādu konkrētu nodarījumu, jo darbojas viss pūlis – viens kopums, nedalāms veselums. Tā, piemēram, 2005. gada 27. oktobrī sākās nemieri Francijā pēc tam, kad bojā gāja divi afrikāņu izcelsmes jaunieši, kuri, bēgot no policijas, bija paslēpušies elektrības apakšstacijā. Trīspadsmit naktis turpinājās pusaudžu nemieri – izdemolēja veikalus, dedzināja automašīnas, kā mierīgie iedzīvotāji, tā arī vairāki desmiti policistu guva smagas traumas, bija pat viens bojāgājušais. Visu šo nemieru laikā tika aptaujāti vairāki jaunieši, kuri piedalījās agresīvajās nekārtībās, tomēr neviens no viņiem tā arī nespēja izskaidrot agresijas iemeslus. Līdzīgas nekārtības notika arī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, 2007. gada aprīlī, protestējot pret Bronzas kareivja pārvietošanu. Bojā gāja viens cilvēks, un 44 nemierniekus un 13 policistus nogādāja slimnīcā. Nemieru laikā tika demolētas piemineklim tuvumā esošās ēkas un apzagti blakus esošie veikali. „Jo pūlis ir lielāks, plašāks, jo stiprāka ir viņa pārliecība, ka tas nav sodāms; jo pūlis lielāks, jo spēcīgāka viņa ievērojamās, –kaut nepastāvīgās, pārejošās – varenības apziņa, – un tādēļ ļaužu pūlī var rasties tādas jūtas, un viņš var izdarīt tādus darbus, ko it nekad nespēj izolēts indivīds viens pats.”1 Ja šo notikumu būtu pastrādājis viens cilvēks, viņš jau notikumu pašā sākumā tiktu arestēts un sodīts. Bet personībai, kļūstot par pūļa sastāvdaļu, zūd saikne ar savas zemapziņas pamatnostādnēm, kā rezultātā cilvēks pakļaujas pūlī valdošajai pārliecībai, kas nereti ir aktīva agresija pret pastāvošo kārtību. Kā zināms, lielākā daļa, kas piedalījās nemieros Francijā 2005. gadā, bija tieši imigranti un afrikāņu jaunieši, kas nozīmē, ka pūlim nepieciešamas vienojošas īpašības – rase, vecums, piederība, reliģija un citi vienojoši faktori, ne tikai kopējs mērķis, kuru vēlas panākt kopējiem spēkiem.
Pūlis var sastāvēt no visdažādāko statusu, rasu vai vecuma cilvēkiem, jo, kļūstot par tā sastāvdaļu, cilvēks zaudē savu identitāti, vairs nav savu spriestspēju. „[..] Lai būtu kādi būdami pūli sastādošie indivīdi, lai būtu kāds būdams šo indivīdu dzīves veids, viņu nodarbošanās, raksturs vai prāts, ar to vien jau, ka viņi pārvērtušies par pūli, pietiek, lai viņos rastos zināma kolektīva dvēsele, kas liek viņiem just, domāt un darboties pavisam citādi, nekā atsevišķais indivīds domātu, darbotos un justu, būdams viens pats savā nodabā.”2 Nav arī svarīgs pūlī esošo personu izglītības līmenis, ja vien mērķis spēj pietiekami ieintriģēt. …
