Par Eiropas Savienības valstu politikas stūrakmeni cilvēkresursu attīstības jomā tiek uzskatīta mūžizglītība. Informācijas sabiedrībā cilvēku zināšanām un prasmēm ir izšķiroša nozīme augsta labklājības līmeņa sasniegšanai. Tehnoloģijas strauji mainās, tāpēc zināšanas nepārtraukti jāpapildina, mācoties un pilnveidojot savas kompetences visa mūža garumā. Mūžizglītība ar īpaši organizētu gan formālo, gan neformālo tālākizglītības sistēmu sekmē pilnvērtīgu personas attīstību, ļauj cilvēkam veiksmīgāk pielāgoties jaunajām laikmeta un sociālajām pārmaiņām un, nemitīgi paaugstinot savu kvalifikāciju vai pat pārkvalificējoties, nezaudēt darbu, kas ir ļoti aktuāli mūsdienu globālajā sociāli- ekonomiskajā „dižķibelē”.
Mūžizglītība vairs nav tikai viens izglītības un apmācību aspekts, tai jākļūst par vadošo principu, sniedzot un saņemot izglītību pilnīgi visās izglītības jomās. Ir divi vienlīdz svarīgi un savstarpēji saistīti mūžizglītības ieviešanas mērķi- aktīvas pilsoniskas attieksmes veicināšana un nodarbinātības veicināšana.
1. MĀCĪBU STILI UN METODES PIEAUGUŠO IZGLĪTĪBĀ
Pēdējos gados aktuāla kļuvusi mācīšanas un mācīšanās koncepcija. Tiek piedāvāti dažādi pedagoģiskās mijiedarbības veidi starp skolotāju un studējošo.
Mijiedarbība realizējas dažādi atkarībā no pedagoga izstrādātās filozofijas, pieredzes un valsts izglītības koncepcijas [5].
Strādājot ar pieaugušajiem, vajadzētu arī pārzināt pieaugušo uztveres īpatnības. Mācot pieaugušos, vajadzētu padomāt:
Kā veiksmīgāk pasniegt informāciju?
Kā atraisīt dalībniekus un panākt, lai viņi iesaistās?…
