Vēsturiski ir salicies tā, ka cilvēks tic tikai tam, kas ir pierādīts. Pat attiecībā par reliģiju bieži tiek izvirzītas prasības, lai tiktu pierādīta Dieva esamība. Šī cilvēku skeptiskās attieksmes īpašība – ticams ir tikai tas, kas ir pilnībā pierādīts, ir iekļauta arī kriminālprocesuālajā lietvedībā.
Krimināllietas ietvaros tiek veikta izmeklēšana un ideālā gadījumā, pamatojoties uz veiktajiem izmeklēšanas rezultātiem prokurors pierāda tiesā tiesājamās personas vainu, tiesnesis konstatē reālo patiesību – kā ir noticis noziedzīgs nodarījums, kura persona ir vainīga tā izdarīšanā, kādi ir atbildību pastiprinoši un atbildību mīkstinoši apstākļi, un tad tiesnesis paziņo savu spriedumu lietā. Šāds ir galvenais krimināllietvedības uzdevums.
Lai tiktu realizēts šis ilgais, sarežģītais un darbietilpīgais uzdevums, krimināllietu izmeklējot tiek savākti pierādījumi. Katrs savāktais pierādījums tiek izmantots līdz pat tiesas sprieduma likumīgā spēkā stāšanas brīdim un arī pat vēl vēlāk, ja tiek konstatēti krimināllietā jaunatklāti apstākļi.
Prasība, lai viss tiktu pierādīts kriminālprocesā ir labi saprotama un obligāta. Pirmkārt, tā ir garantija, ka netiks notiesāta neviena nevainīga persona. Otrkārt, notiesājot vainīgo personu tiek noskaidrota tās vainas pakāpe. Treškārt, vienīgi pamatojoties uz pierādījumiem tiek noskaidrota faktiskā patiesība sakarā ar notikušo noziedzīgo nodarījumu.
Parasti vienas krimināllietas ietvaros ir iesaistīts samērā liels skaits personu. Tās ir gan amatpersonas, kuras izpilda procesa virzītāja funkcijas, gan arī vienkāršas personas ar samērā atšķirīgu statusu. Visā procesa gaitā tiek savākti pierādījumi, kuriem ir tieša vai netieša saistība ar notikušo noziedzīgo nodarījumu. Šie savāktie pierādījumi atspoguļo procesa virzītājam kā objektīvi viss bija noticis. Visas darbības, kas ir saistītas ar pierādījumu savākšanu, pārbaudi un novērtēšanu ir ilgstoša procesuāla darbība un tā ir pierādīšana.
Pierādīšanas ietvaros procesa virzītājs cenšas iztēloties visus notikušā apstākļus. Tas ir, procesa virzītājs noskaidro objektīvo patiesību krimināllietā.
Iepazīstoties ar pierādīšanu kriminālprocesā ir jāatzīst, ka tā ir grūta darbība, prasa lielu atbildību. Veicot pierādīšanu tiek veidots spriedumā likumīgais pamatojums, un veiktā pierādīšana liecina par objektīvi veiktu izmeklēšanu.
Ņemot vērā šās procesuālās darbības svarīgumu izvēlējos šo tematu. Uzskatu, ka katra jurista obligāta viņa kvalifikācijas prasība ir zināšanas un prasme veikt pierādīšanu. Pierādīšanas problēmas ir vienlaicīgi ļoti aktuālas kriminālprocesā, jo likumdošanā tā tiek regulēta samērā mazā apjomā. Attiecīgi katrs jurists mācās pierādīšanu veikt pats. Kļūdas pierādīšanā var izraisīt ļoti smagas sekas. Tas nosaka, ka prasme pierādīt procesā ir ne mazāk svarīga par likumu un tiesību zināšanām un izpratni.
Savā darbā kā galveno uzdevumu izvirzīju, veikt pierādīšanas procesuālās kārtības izskatīšanu, konstatēt pierādīšanas procesā pastāvošās problēmas kā arī piedāvāt iespējamos to risinājumus.
Darba izskatīšanas gaitā izvirzu arī mērķi padziļināti apgūt pierādīšanas teoriju, kas ir ļoti svarīga jurista praktiskajā darbībā.
Kriminālprocess pēc savas būtības sastāv no personu uzskaitījuma, kuri piedalās kriminālajā lietvedībā dažādās tā stadijās, krimināllietas lietvedības reglamentējuma, iztiesāšanas noteikumiem un un arī tajā ir iekļauts pierādīšanas process krimināllietā. Pārsvarā kriminālprocess pēc sava satura ir iesaistīto dalībnieku uzvedības noteikumi.
Manā skatījumā, tomēr ir un paliek galvenais jautājums kriminālprocesā – pierādīšana. Praksē itin bieži nākas saskārties, ka krimināllietas tiek izbeigtas dažādās procesa stadijās ar motivējumu – pierādījumu trūkuma dēļ.
Ļoti pozitīvs apstāklis, ka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 19. pantā ir reglamentēta nevainīguma prezumpcija. Šis pants vienlaicīgi uzliek pienākumu apsūdzētājam pierādīt tiesājamās personas vainu, bet pašam tiesājamam savs nevainīgums nav jāpierāda. Citiem vārdiem sakot, tas ir viens no kriminālās tiesvedības pamatprincipiem : “Nepierādīta vaina ir pierādīts nevainīgums.”[4;63]
Vispārīgi kriminālprocesuālajā lietvedībā, atkarībā no procesa stadijām likums pierādīšanas pienākumu uzliek izziņas izdarītājam vai prokuroram. Izziņas izdarītājs savāc krimināllietā materiālus, kas varētu kalpot, kā pierādījumi tiesā. Savukārt, prokurors uz šo pierādījumu bāzes, uztur valsts apsūdzību tiesā.
Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 45. panta 5.daļā ir teikts : “Izziņas izdarītāja pienākums ir nodrošināt krimināllietā pieņemto lēmumu likumību, izmeklēšanas darbību savlaicīgu veikšanu, kā arī savā lietvedībā pieņemtās krimināllietas ātru, pilnīgu, vispusīgu un objektīvu izmeklēšanu.”…
