Pilsētu tiesības un pašpārvalde

No Livonijas laikiem hercogistes teritorijā pastāvēja tikai divas pilsētas – Kuldīga un Ventspils, kuras pilsētu tiesības bija dabūjušas jau 14.gs. pirmajā pusē (abas bija arī Hanzas savienības locekles)*. Pārējās Kurzemes hercogistē ietilpstošās pilsētas attīstījās vēlāk, galvenokārt no tirdzniecības un amatniecības centriem, kas pastāvēja pie pilīm un citās izdevīgās vietās. Bieži vien iedzīvotāju skaita un nodarbošanas ziņā hercogistes pilsētas un miesti savā starpā tikpat kā neatšķīrās. Galvenā atšķirība bija tīri juridiska rakstura, jo pilsētām bija savas pašvaldības un tās bija saņēmušas īpašas privilēģijas, jeb pilsētu tiesības, kuras tad arī noteica pilsētas iekārtu un atļāva nocietinājumu sistēmas (mūru un vaļņu būvniecību ) pretstatā miestiem un amatnieku apmetnēm, kurām nebija tādas iespējas. Tā kā augstākā vara pār pilsētām piederēja hercogam, viņš arī piešķīra tām minētās privilēģijas, galvenokārt t.s. Rīgas tiesības, kas noteica pilsētas iekārtas organizāciju pēc rīgas parauga.
1573.g. šādas tiesības ieguva Jelgava, 1609.g. Bauska, 1625.g. Liepāja, 1649.g. Jaunjelgava, 1695.g. Grobiņa. Tikai poļu un krievu apdzīvotai Jēkabpilij 1670.g. hercogs Jēkabs piešķīra Magdeburgas tiesības. Rīgas tiesības bija arī jau minētajai Kuldīgai un Ventspilij, kā arī Piltenes autonomajā apgabalā esošajām Aizputei (1378.g.) un Piltenei (1557.g.) * . …