Pilsoņa loma sociālā valstī

Kāds pensionēts britu majors ārpus britu trīs jūdžu zonas bija ieņemies vecu zenītartilērijas platformu un izsludinājis to par ta saukto „Sīlendas karalisti” ar spēcīgiem pāļiem bija savienota ar jūras dibenu. Majors sevi dēvēja par Sīlendas karali, izdeva šīs zenītartilērijas platformas konstitūciju un izgatavoja dokumentus, kas apkliecinātu Sīlendas karalistes pilsonību. Kādu Vācijas pilsoni, kas bija saņēmis šādu dokumentu, majors iecēla par „ārlietu ministru” un „valsts padomes priekšsēdētāju”. Vācietis vēlējās zināt, vai, kļūstot par Sīlendas pilsoni, viņš zaudē Vācijas pavalstniecību. Tas notiktu gadījumā, ja „Sīlendas karaliste” būtu patstāvīga valsts.1
Šis literatūrā pārstāvētrais viedoklis, ka valsts teritoeija ir „zemes virsmas daļa” vai „zemes gabals”, liek secināt, ka valsts teritorijas kvalitāte piemīt dabiskā veidā radītiem laukiem. Cilvēku radītu mākslīgu platformu, kā „Sīlendas karalistes” gadījumā, nevar saukt par „zemes virsmas daļu” vai „zemes gabalu”, jo tās izcelsme nav saistīta ar zemeslodi, tātad tā nav zemeslodes gabaliņš.
Arī ar betona pāļiem panāktā platformas ciešā saistība ar jūras dibenu to nepadara par „zemes virsmas daļu” vai „zemes nogabalu”. Jēdziens „zemes virsmas daļa”” un vārdi „zemes nogabals” norāda, ka par valsts teritoriju starptautisko tiesību izpratnē atzīstams tikai tās teritorijas, kuru rīcībā ir noteikts gabals zemes. Arī pats jēdziens „teritorija”, ko lieto gan starptautiskajas tiesībās, gan sarunu valodā un kas cēlies no latīņu vārda „terra” – „zeme”, skaidri norāda, ka par valsts teritoriju starptautisko tiesību izpratnbē uzskataāmi tikai „mātes zemes” nogabali.…