Parasti pingvīni mums saistās ar skarbām ledus ainavām, bet dažas no septiņpadsmit dienvidu puslodē mītošajām pingvīnu sugām piemērojušās dzīvei pat Āfrikas, Dienvidamerikas un Austrālijas krastos. Viena reta suga, kuras īpatņu skaits pasaulē ir vairs tikai aptuveni 2000, — Galapagu pingvīns— pa auksto Humbolta straumi nokļuvusi līdz Galapagu salām, kas atrodas uz Ekvatora. Savukārt imperatorpingvīni un Adeles pingvīni visu savu dzīvi pavada Antarktīdā. Bet, lai kur arī pingvīni būtu apmetušies, visa viņu dzīve ir cieši saistīta ar aukstajām jūras straumēm, kas nes zivis un citu barību.
Nepagurstoši ceļodami, pingvīni nopeld pa ledaino ūdeni simtiem kilometru un pēc tam pa nedraudzīgo sauszemi kājām pārvar attālumu līdz tradicionālajām ligzdošanas vietām. Pingvīni ir monogāmi putni, kas ligzdo liela apmēra kolonijās — līdz vienam miljonam īpatņu un vairāk. Pingvīniem ir apbrīnojams mājas instinkts. Pingvīni labi piemērojušies arī civilizētiem apstākļiem. Austrālijas krastos mītošie putni netraucēti dodas pāri pludmalei, kur sauļojas atpūtnieku tūkstoši, uz savu ligzdošanas vietu, kur izdēj olu un to perē tāpat kā visi citi putni.
Ģimenes dzīve:
Pingvīnam tēva pienākumu pildīšana sākas ļoti agri, jau tad, kad ola tik tikko izdēta. Kad Antarktīda ir iegrimusi polārās nakts tumsā — maijā un jūnijā –, pingvīnu mamma tieši uz ledus izdēj olu. Tad tēviņš ķeras pie perēšanas, bet pingvīnu mamma pēc pusotra mēneša neēšanas dodas jūrā baroties. Karaliskais pingvīns novieto olu uz savām pleznām un to nosedz ar vēdera tauku kroku. Tādējādi viņam atkrīt nepieciešamība būvēt ligzdu un cīnīties par teritoriju, turklāt tā olai tiek nodrošināts siltums pat mīnus četrdesmit grādu aukstumā. Tāds perēšanas veids ir ārkārtīgi rets un sastopams vēl tikai imperatorpingvīniem. Citu sugu pingvīni taisa ligzdas, lai arī ļoti primitīvas. Olas perēšanas laiks ir 64 dienas. Aukstajā vējā simtiem tēviņu saspiežas ciešā pūlī, kā jau teikts, viņu ir ap pusmiljonu, un visu laiku kāds ir ārmalā, aizsargājot pārējos no skarbajiem vējiem.…
