Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 3 | |
Ideju pasaule | 4 | |
Matemātika un izziņas teorija | 6 | |
Par ‘’Labo’’ | 7 | |
Par Dvēseli | 8 | |
Kopsavilkums | 9 | |
Pielikums | 10 | |
Izmantotā literatūra | 12 |
IEVADS
Platona dzīves dati literatūrā minēti nedaudz atšķirīgi: 428. (427.) – 348. (347.) pr. Kristus. Viņš bijis dižciltīga Atēnu pilsoņa dēls, pats – labi pārticis aristokrāts. Kopš bērnu dienām Platons guvis labu izglītību. Gan audzināšana ģimenē, gan arī plašie sakari Atēnu aristokrātu aprindās orientēja viņu uz sabiedriski politisku darbību. Tomēr Platona uzskatu izveidi lielā mērā ietekmēja ievērojamais sengrieķu filozofs Sokrats, kurš bija arī Platona skolotājs. Sokrats bija pazīstams ar savas domas loģisku izklāstu. Savu mācību viņš izklāstīja kā disputu vai pārrunas.
Filozofu dziļi aizrāva Sokrata aizrautība ar ētiskām problēmām. Sokrats savā ētikā tikumu identificāja ar zināšanām. Arī ideja par “labo” bija tuva Platonam no Sokrata, kurš uzskatīja, ka nav tāda cilvēka, kurš zinādams, ka var darīt labu, izdarītu kaut ko sliktu. Sokrats jebkuru sliktu rīcību izskaidro ar nezināšanu vai maldiem. Cilvēkam gudrību dod pilnīgas zināšanas.
Sokrata ideālistiskie uzskati izpaužas apstāklī, kad viņš atsakās no ārējās objektīvās pasaules izzināšanas un koncentrējas uz pašizziņu. Šajā ziņā arī Sokrata mācības turpinātājs bija Platons.
Neizdzēšamu rūgtumu filozofa dvēselē atstāj viņa skolotāja Sokrata notiesāšana uz nāvi. Sokratu apsūdzēja jaunatnes samaitāšanā, pavedinot viņus uz reliģisku brīvdomāšanu, arī vēršanās pret Atēnu vergturu demokrātiju nebija valdniekiem tīkama. Tas, ka Atēnas varēja piespriest pilsētas cildenākajam cilvēkam nāvi, atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu un arī vēlāk noteica.virzienu.visai.viņa.tālākai.darbībai.filozofijas.laukā.
Platons.nonācis.pie.secinājuma:
“ ja šajā pasaulē nav vietas Sokratam, tad tā ir ļauna, un jābūt kādai citai patiesi.labai.un.skaistai.pasaulei”..[.10.,40.]
Sokrata nāve Platonam, bija skarbs apliecinājums tam, cik liels var būt pretstats starp sabiedrībā patiesi notiekošo un patieso jeb ideālo. Viņš nonāk pie atziņas, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajā pasaulē, lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama ar cilvēka jutekļiem, bet tikai prātā.…
Jēdziens ‘’ideja’’ visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu visu tikai prātam tveramo realitāti, kas ir pretstats jutekliskajai pasaulei un paceļas pāri tai, pāri laikam un pārmaiņu straumei. Tomēr ‘’ideja’’ nav vienkārši doma. Ideja ir tas, kas rada iespēju būt domai. “Idejas” ir mūžīgas, tās nezūd, nerodas, ir absolūtas. Tās nav atkarīgas no laika un telpas. Ideja ir lietas būtība, tas, kas katru lietu padara par to, kas tā ir. Tās ir gan visu lietu cēloņi, gan ar prātu aptveramas lietu formas un paraugi, saskaņā ar kuriem tiek radītas jutekliskās lietas pasaulē, to apzīmējot Platons lieto vārdu ‘’paradigma’’.
- Eitanāzijas problēma 20.gadsimtā
- Platons
- Platons. Ideju pasaule