Sievietes pasaule

Kā skaidrot faktu, ka iekšēji vienota cilvēce “izpaužas” divos dzimumos, divās ķermeniskās organizācijās – vīriešos un sievietēs? Kur rodams tas vienojošais elements, kas pārvar dzimumu fizioloģisko dažādību, atsvešinātību? Šis visai cilvēcei un ikvienai atsevišķai kultūrai nepārtraukti svarīgais jautājums guva arī mītisku interpretāciju. Un mītiskā apziņa saskaņā ar savu loģiku atbild: cilvēki dalās vīriešos un sievietēs tādēļ, ka iepriekš ir bijuši vienoti, dzimumi nebija viens no otra nodalīti. Senajai apziņai tik būtiskā ideja par vienotību, harmoniju, veselumu tiek pārnesta arī uz dzimumu specifikas izpratni, to atšķirību apjautu.
Pasaule ir vienota, un arī cilvēks ir vienots. Taču pasaulē katrai lietai ir sava vieta, tās nesaplūst, ir relatīvi nošķirtas. Relatīvi nošķirti, atsvešināti ir arī abi dzimumi, jo pastāv ķermeniskās atšķirības un katram dzimumam ir savi uzdevumi, sava īpaša vieta sociālajā hierarhijā.
Par to, ka sievišķais un vīrišķais kā divi principi, divi sākumi ir savstarpēji nepieciešami saistīti, senais cilvēks nešaubījās. Jautājums tikai – kurš šajā pārī ir dominējošais, noteicošais?…