Ievads
Līdz ar straujajām pārmaiņām visās sabiedriskās dzīves jomās pieaug interese par morāli kā svarīgu sabiedriskās dzīves regulētāju. No visām filozofijas disciplīnām sabiedriskajās diskusijās ētika, šķiet, tiek pieminēta visbiežāk. Dažādās jomās – medicīnā, žurnālistikā, jurisprudencē, biznesā, vides aizsardzībā un socioloģijā tiek dibinātas ētikas komisijas un izstrādāti attiecīgi kodeksi. Pieaugot cilvēku informētībai un tiešai vai netiešai līdzdalībai sabiedrības politiskajā dzīvē, vienmēr aktuālais jautājums par morāles lomu politikā saasinās. Zinātnieki ir ieviesuši jaunu apzīmējumu – politiskā ētika. Cilvēki, kas mūsdienās nodarbojas ar politisko ētiku, cenšas sakārtot un pilnveidot sabiedrību.
Ētikas ietekme uz politiskajiem procesiem 20.gadsimtā ilgi netika atzīta. Pirms Otrā pasaules kara dominēja ģeopolitiskās intereses. Kamēr pastāvēja divi lieli savstarpēji naidīgi bloki – Varšavas līguma valstu savienība un NATO, šo bloku politiķi morāles jautājumus centās atbīdīt otrajā plānā. ASV politiskās ētikas jautājumi aktualizējās 20.gs. 60. gados, kad notika karš Vjetnamā, kurš izraisīja sabiedriskās dzīves politizāciju un dažādus šā kara vērtējumus. Visai dinamiski politiskās ētikas loma pastiprinājās arī Eiropā, sasniedzot šeit īstu bumu 70. gados.
Latvijā politiskās ētikas jautājumi ir aktualizējušies ar 80. gadu otro pusi līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu, pāreju uz tirgus ekonomiku un demokrātiju un ar to saistīto radikālo vērtību maiņu. Pēc neskaitāmajiem politisko partiju neizpildītajiem solījumiem un konkurējošo politiķu nebeidzamajiem cīniņiem un savstarpējiem apvainojumiem, šobrīd par vislielākajiem Latvijas politiskās dzīves deficītiem ir kļuvuši godīgums, kompetence un atbildība. Sabiedrība – vēlētāji ilgojas pēc jauniem, morāli nesakompromitētiem politiskajiem spēkiem, kuri būtu gatavi uzņemties atbildību par sabiedrību kopumā un pildīt dotos solījumus. Paliek tikai jautājums – vai Latvijas politiķi
grib un ir spējīgi tādi būt.
Mana darba mērķis ir noskaidrot politikas un morāles saistību, apskatīt politisko ētiku demogrātiskā sabiedrībā, pieskarties korupcijas problēmai Latvijā. Tikai vienā no apskatītajiem literatūras avotiem atradu iespējamo politiskās ētikas definīciju – politiskā ētika ir ētisku spriedumu izteikšana par politisku darbību. Rakstot šo darbu, man izveidojās sava politiskās ētikas definīcija, kuru var aplūkot secinājumu sadaļā.
1. Politika un morāle
Tas, ka gan atsevišķi pilsoņi, gan politiķi aktīvi apspriež konkrētas politikas un morāles attiecību problēmas, liecina par sabiedrības tikumisko kultūru. Politiķi un ierēdņi, kuri pārkāpj morāles normas, saņem ne tikai sabiedrības nosodījumu, bet arī nereti augstāka līmeņa vadības aizrādījumus, reizēm viņi tiek atbrīvoti no darba, reizēm spiesti no tā atkāpties paši. Tas nodrošina sabiedrības tikumisko pašattīrīšanos un akcentē politiskās ētikas nozīmi. Politiskajā dzīvē līdzās tādam tikumiskās kultūras rādītājam kā politiķa atbildības jūtas, liela nozīme ir arī tādām normām un īpašībām kā taisnīgums, gudrība, savaldība un pilsoniskā drosme. Ja šie morālie kritēriji nedarbojas, vai ir vāji, politikā ielaužas amoralitāte un korupcija.
Līdzās Senajā Romā izveidotajam terminam „morāle” vairākās Eiropas valodās šās pašas parādības vai ar to saistītu parādību apzīmēšanai pastāv arī citi vārdi, piemēram, tikumība, ko daži uzskata par termina morāle sinonīmu, bet daudzi citi savukārt ar to saprot atbilstību morāles normām vai arī augstu šādas atbilstības pakāpi. Morāle ir saistīta ar tiem pašiem jautājumiem, ar ko ētika un tikumība. Ikdienā vārdus ētika, morāle un tikumība nereti lieto kā sinonīmus, jo skaidru robežu starp tiem nav. Tomēr būtu jāņem vērā, ka ētika ir zinātne, bet morāle un tikumība – tās objekti.
…
