Pēc manām domām, mūsdienu cilvēks, domājot par savu būtību un eksistenci, var nonākt krustojuma vidū, jo gadsimtu laikā ir piedāvātas vairākas cilvēka izcelšanās un būtības versijas.
Savā darbā es piedāvāju divas lielas tēmas par to, kā cilvēki domāja daudzus gadsimtus atpakaļ un kā viņi domā pašlaik, un kas to ir veicinājis. Darbā varēja pamanīt, ka argumentu galarezultāts bieži vien ir sava veida skepticisms. Harmonija starp mūsu domām un pasauli ir nojēga par to, no kā sastāv fizikālā pasaule un kā šajā pasaulē iederas cilvēks. Tās ir tēmas, ar kurām ir darbojušies lieliskākie prāti, lai arī daudziem no tiem bija jānonāk strupceļā.
Jautājums par cilvēka esamību un būtību bijis aktuāls visā Rietumeiropas filosofijas vēsturē. Tā traktējums būtiski atšķiras dažādos laikmetos.
Šā jautājuma apskatīšana sākas antīkajā laikā, kad savas versijas par cilvēku piedāvā tādi domātāji kā Sokrāts, Platons un Aristotelis. Šajā laikā cilvēka būtība ir vērojama dažādās esamības izpratnē: būtība kā nemainīgums un būtība kā tapšana.
Cita tradīcija esamības traktējumā saistās ar pārliecību, ka starp būtību un domāšanu nevar likt identitātes zīmi. Sokrāts aizsāk domu, ka pastiprinājumu veido jēdzieni.
Jaunlaiku filosofiskā tradīcijas satuvināja būtību ar substanci, kā arī izprot to kā matēriju, dabu, priekšmetisko realitāti. Līdz ar Kantu attīstās nostādne, ka būtība jānodala no eksistences. Esamības jēdzienu viņš neuzskata par būtisku, atzīstot, ka loģiskā lietojumā tas ir tikai saiklis. Kants saista eksistēšanu ar prāta darbības struktūrām un juteklisko intuīciju.
Savu ieguldījumu cilvēka domāšanā par savu būtību un eksistenci ir ielicis arī Darvins. Viņš bija pirmais, kurš izvirzīja nopietnus argumentus par cilvēka rašanos, kas cilvēkos radīja jaunas pārdomas un jaunus secinājumus. Protams, Darvina laikā netika aizmirsti antīkā laika domātāji, jo uz viņu darba bāzes veidojās daudzas valstis un cilvēku likteņi.
Manuprāt, problēmas izpratnes process pats par sevi ir svarīgs un vērtīgs. Ja tā iznākums ir tāds, ka to var nodēvēt par mīkstinātu skepticismu, tad jājautā, vai tas var sniegt saprašanu par to, cik lielā mērā mums piedien būt pieticīgiem savās teorijās un argumentos. Mūsu pasaule ir ideju pilna, un arvien lielāku izpratni mēs gūstam par to varu, sarežģītību, trauslumu un kļūdainību nevar izrādīties lieka. …
