Politikā subjekts ir tas, kurš darbojas politikā, tas ir, piedalās sabiedrības pārvaldīšanā. Ja pārvaldīšanu saprot kā mērķtircīgu un efektīvu pārvaldāmā priekšmeta kustības nodrošināšanu, politikas gadījumā – kāda sabiedriskā procesa vai sabiedrības atražošanās kopumā norises mērķtiecīgu un efektīvu ietekmēšanu, tad politikas iespējamo subjektu mēs varam meklēt pēc to īpašību esamības, bez kurām sabiedrības pārvaldīšana nevar notikt. Tās varētu uzskatīt par politikas subjekta permisām. Tās ir šādas:
1. autonoma apziņa; 2. griba jeb spēja mērķtiecīgi mobilizēt savus garīgos un fizislos spēkus; 3. sakari ar sabiedrību; 4. laikā prolongēta pamatražošanās jeb, izsakoties latviski, pastāvēšanas izredzes.
Autonomā apziņa ir spēja apzināties sevi, savu individuālo eksistenci un tās procesus, izdalot to no apkārtējās vides, apzināties apkārtējo vidi, tās parādības un procesus to savstarpējā nosacītībā un cēloņsakarībā kāsavas eksistences nosacījumus. Tā ir vienīgi cilvēkam pilnībā piemītoša īpašība, kas ļauj un liek viņam, pirms sākt kādu darbību, jau iepriekš iztēloties tās rezultātus, tātad veikt savu darbību kā mērķtiecīgu un izprojektēt savas darbības aktus secībā, kas to cēloņsakarīgi novedīs pie paredzētā mērķa, kurš padara viņa darbību efektīvu.
Griba ir īpašība, kas izriet no autonomās apziņas un lielā mērā ir atkarīga no tās. Griba ir spēja mobilizēt savus garīgos un fizizskos spēkus kāda nospraustā mērķa sasniegšanai, nodoma īstenošanai. Bez gribas nav iespējama nekāda mērķtiecīga darbība, turklāt, jo sarežģītāka un ilgstošāka tā ir, kā, piemēram, politika, jo lielāka griba ir nepieciešama tās veikšanai.
Pastāvēšanas izredzes piešķir politiskajai darbībai jēgu.
Komunikācija ar sabiedrību ietver sevī visus un visdažādākos sabiedrības locekļu politisko apziņu un uzvedību ietekmēšanas veidus: ar savu piemēru, ar teikto vai rakstīto vārdu, ar ekonomiskajiem un fiziskajiem, ieskaitot ieročus, līdzekļiem. Tāpēc politiskajā cīņā liela vērtība tiek piešķirta cīņai par savu ietekmēšanas resursu palielināšanu.
Dažādi juridiskie un tikumiskie indivīda politiskās darbības noteikumi (privilēģijas vai ierobežojumi, piemēram, pēc pilsonības, vecuma, dzimuma) var atvieglot vai apgrūtināt viņa kā politikas subjekta funkcionēšanu, tomēr neizšķir jautājumu pēc būtības.…
