Secinājumi
Politiskā kultūra modernajā valstī ir priekšnosacījums tam, lai demokrātija ne tikai pastāvētu „uz papīra”, bet arī attīstītos. Prodemokrātiskā politiskā kultūra prasa reaģējošo pilsonisko sabiedrību, kas nozīmē to, ka politikas formulēšana un politikas īstenošana ir kontrolēta no „apakšas” un jebkurš sabiedrības pastāvēšanai svarīgs politiskais lēmums tiek komentēts. Tas nebūt nenozīmē, ka absolūtam vairākumam iedzīvotāju ir jāinteresējas par politiku un jāiesaistās kādās politiskajās aktivitātēs. Diez vai, jo pilsoniskā kultūra iekļauj indivīdu potenciālo aktivitāti, kas spiež pie varas esošos nodrošināt lēmumu pieņemšanas procesu atvērtību un caurredzamību.
G. Almonda un S. Verbas teorija piedāvā psihosociālo pieeju politiskās kultūras aplūkošanai, kura skaidro kultūru kā atsevišķo indivīdu attieksmju kopumu politikas sfērā. Šīs attieksmes un vērtības veidojas socializācijas procesā un ir stabilas laikā un telpā. Pēc attieksmju atkārtošanas biežuma un pēc attieksmju objektiem abi politologi izdalīja trīs politiskās kultūras ideāltipus – parokiālo, pakļāvniecisko un līdzdalības, un secināja, ka prodemokrātiskā politiskā kultūra iekļauj sabalansēto orientāciju kopumu, t.i. līdzsvaru starp aktivitāti un pasivitāti. Teorijas trūkums ir standartu neesamība – kādam līdzsvaram ir jābūt, lai varētu pateikt, ka demokrātija valstī ir stabila? Almonds un Verba arī ignorēja to faktu, ka politiskā kultūra var būt demokrātijas attīstības sekas, un empīriskie fakti to daļēji pierāda: Latvijā pakāpeniski pieaug uzticēšanās valdībai un iesaistīšanās politiskajās aktivitātēs, jo indivīdi demokrātiski izglītojas.
Latvijas politiskās kultūras tipā ir vērojamas parokiālās un pakļāvnieciskās iezīmes emocionālajā un novērtējošajā līmenī. Tās izpaužas konstantā neuzticēšanās valsts varas struktūrām, politiķiem un birokrātijai vispār, nevēlēšanās kaut ko mainīt, jo „viss ir iepriekš nolemts”. Politiskā un biznesa elite bieži neinformē sabiedrību par saviem lēmumiem, un tas izraisa pēdējās atsvešinātību no pirmās. Rezultātā indivīdi neuztver NVO kā nopietnu ietekmes kanālu, bet paļaujas uz masu saziņas līdzekļiem; ar tiem var manipulēt, un tas ir bīstami demokrātijai. Darba hipotēze ir pierādīta: Latvijas politiskās kultūras parokiālās un pakļavnieciskās iezīmes netieši ietekmē demokrātijas stabilitāti valstī. Tomēr iepriecina tas, ka politiskā apātija ir ļoti reta parādība Latvijā: iedzīvotāji ir labi informēti par politiskajām norisēm (īpaši starptautiskajā politikā), pilsoņi regulāri piedalās vēlēšanās un referendumos, un vairāki atbalsta demokrātijas attīstību valstī.
…
