Prasības pieteikuma atstāšana bez virzības un tiesvedības izbeigšana – teorija un prakse

Civilprocesa likums ar gadiem attīstās un tiek pilnveidots - no tā pieņemšanas brīža 1998.gada 14.oktobrī līdz pat šai dienai, tajā veikti daudzi apjomīgi grozījumi un papildinājumi un šobrīd jau atkal Saeima izskata kārtējos grozījumus, tomēr likuma izpratnes problēmas nebeidzas – teorētiķu un praktiķu skatījumā tās tikai kļūst niansētākas.
Jāpiebilst, ka Civilprocesa likuma 133.pants „Prasības pieteikuma atstāšana bez virzības” un Civilprocesa likuma 223.pants „Tiesvedības izbeigšanas pamats” nav tikuši grozīti kopš tā pieņemšanas brīža. Izpētot likumdošanas vēsturi un salīdzinot minēto pantu redakciju ar Latvijas PSR Civilprocesa kodeksu (attiecīgi 221.pants „Pamati tiesvedības izbeigšanai” un 223.pants „Pamats prasības atstāšanai bez izskatīšanas”), nākas secināt, ka tie savā būtībā, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir pat vairāk nekā ļoti līdzīgi, tāpēc loģiski rodas jautājums – vai attiecībā uz lēmumiem par prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības un tiesvedības izbeigšanu, pastāvošā tiesu prakse attīstās un pilnveidojas atbilstoši pastāvošā laika garam?
Līdzīgi ir ar praksi, proti, pastāv jautājums, vai saskaņā ar civilprocesa normām tiesnesim izlemšanā par prasības pieteikuma pieņemšanu likumdevējs ir atvēlējis vienkārša pasta sūtījumu šķirotāja lomu, vai arī tiesnesim, pieņemot prasības pieteikumu, ir jāpievērš uzmanība arī tam, ar kādiem apstākļiem prasījums ir pamatots un vai ir kādi pierādījumi, kas to apstiprina, ņemot par pamatu Civilprocesa likumā izvirzītās prasības.…