Secinājumi
Ņemot vērā krasās konstitucionālās atšķirības Latvijā un Francijā, ir iespējams izdarīt vairākus secinājumus, kā arī priekšlikumus LR Satversmes pilnveidošanai, balstoties gan uz Francijas, gan uz Latvijas pieredzi parlamenta atlaišanā.
Pirmkārt, LR Satversmes sapulce, izstrādājot Satversmes tekstu un dibinot valsts konstitucionālos pamatus 1920.gadā, ietekmējusies galvenokārt no Francijas III Republikas konstitucionālās iekārtas piemēra, pasludinot Latviju par parlamentāru republiku, kurā likumdevēja vara pieder tikai un vienīgi parlamentam, tādējādi ierobežojot prezidenta pilnvaras.
Otrkārt, Latvijas prezidenta institūta vara laika gaitā ir pieaugusi – prezidenti izmanto savas tiesības pilnā apmērā, piemēram, apšaubot parlamentā izstrādātos likumprojektus un iesniedzot tos ottreizējai caurskatīšanai, izvēloties parlamentā pārstāvēto partiju ieteiktos Ministru prezidenta amata kandidātus vai arī rīkojoties daudz radikālāk – ierosinot parlamenta atlaišanu.
Treškārt, Francijas V Republikas Konstitūcija radusies, balstoties pašas Francijas vēsturiskajā un politiskajā pieredzē, atsakoties no iepriekš pastāvējušajām konstitucionālajām pamatnostādnēm un meklējot jaunu līdzsvaru starp izpildvaru un likumdevēja varu.
Ceturtkārt, Francijas prezidenta pilnvaras ir daudz plašākas, nekā Latvijas prezidenta pilnvaras, to nosaka pati valsts iekārta – Francijā tā ir prezidentāli parlamentāra, bet Latvijā – parlamentāra.
Piektkārt, Francijas Konstitūcija kopš tās pieņemšanas 1958.gadā ir pieredzējusi daudz izmaiņu un papildinājumu, kamēr LR Satversme palikusi gandrīz nemainīta, un tas liecina par Francijas diametrāli atšķirīgajām politiskajām tradīcijām – kamēr Francijā pastāvīgi tiek meklēti trūkumi Konstitūcijā un tos arī labo vai papildina, tikmēr Latvijā par nepieciešamību papildināt Satversmi publiskajā telpā tiek diskutēts, taču nekādas reālas un patiešām būtiskas izmaiņas, kas atbilstu mūsdienu Latvijas valstiskajai situācijai, netiek ieviestas.
Sestkārt, Latvijas prezidenta iespējas ierosināt parlamenta atlaišanu ierobežo fakts, ka negatīva referenduma rezultātā viņš pats var zaudēt amatu. Savukārt Francijā prezidents atlaiž parlamenta apakšpalātu un šī precedenta sekas viņu tiešā veidā nekādi neietekmē, tāpēc Francijā prezidenti parlamentu atlaiduši daudz biežāk. Turklāt tikai vienu reizi Francijā parlaments ticis atlaists, daļēji rīkojoties tautas interesēs (1968.gadā), pārējie gadījumi realizēti prezidenta personisko ambīciju dēļ. Savukārt Latvijā parlamenta atlaišanu 2011.gadā prezidents ierosināja, ne jau personisku mērķu vadīts – ierosinot Saeimas atlaišanu, viņš faktiski reducēja savas iespējas kļūt par prezidentu uz otro termiņu,– prezidents drīzāk rīkojās tautas interesēs, viņu motivēja tautas negatīvais noskaņojumus attiecībā pret pastāvošo varu.
Septītkārt, Latvijā prezidents politisko kursu ietekmēt nespēj, un viņam tas nav arī vajadzīgs, jo viņš ir politiski indiferents, neitrāls, kamēr Francijā prezidenta politiskā pārliecība un piederība būtībā atspoguļo valsts politisko kursu, un tas, vai viņam ir vairākums parlamentā, nosaka prezidenta varas noturību. Tātad Latvijā prezidents lēmumus pieņem no neitrālas pozīcijas, kalpojot kā potenciālais līdzsvars parlamenta politiskas sašķeltības gadījumā – tas viņam ļauj būt objektīvākam, nekā Francijas prezidentam, kurš ir konkrēta viedokļa, konkrētas politikas pārstāvis, līdz ar to – viņš savu politiku realizē, rīkojoties savas partijas interesēs, un tāpēc viņš nepretendē uz objektivitāti.
Darba sākumā izvirzītā hipotēze par LR Satversmes 48.pantu kā nepilnīgu tika pierādīta, balstoties līdzšinējā parlamenta atlaišanas prakses izraisītajā konstitucionāli sarežģītajā situācijā, kas radās tūlīt pēc valsts prezidenta ierosinājuma par 10.Saeimas atlaišanu. Autores priekšlikums attiecībā uz Satversmes 48.panta pilnveidošanu ir šāds – būtu jāievieš precīzāks regulējums attiecībā uz prezidenta iespējām ierosināt Saeimas atlaišanu – jākonkretizē, cik ilgā laikā līdz prezidenta pilnvaru termiņa beigām viņš var izmantot savas Satversmē noteiktās tiesības, jo tad, ja prezidents ierosinājis Saeimas atlaišanu sava pilnvaru termiņa pašās beigās, risks zaudēt amatu negatīva referenduma gadījumā neeksistē tāpēc, ka nākamais prezidents politisku atbildību par iepriekšējā prezidenta lēmumiem nenes. …
