Priedes dzīves cikls. Sporofīts ir līdz 50 m augsts koks, kas sasniedz 400 gadu vecumu. Zarojas monopodiāli. Labi attīstīts stumbrs, uz kura mieturveidā izvietojas sānzari. Dzinumi klāti ar brūnām, zvīņveida lapām. To žāklēs atrodas īsvasas ar 2 skujām galos. Skujas šķērsgriezumam ir plakani izliekta forma; tā centrā atrodas divi vadaudu kūlīši.
Sporu veidošanās sākas apmēram 30-40 gadu vecumā. Sporofili ir sakopoti krasi atšķirīgos divu veidu čiekuros. Tie veidojas uz viena auga: vīrišķie čiekuri grupām, bet sievišķie čiekuri pa vienam.
Vīrišķais čiekurs veidojas zvīņas žāklē, īsvasas vietā. Tā garums 4-5 mm, platums 3-4 mm. Tas ir dzinums ar labi attīstītu asi, uz kuras spirāliski sakārtoti mikrosporofili, kas dakstiņu veidā sedz cits citu. Pie ass pamata atrodas zvīņas, kurām ir aizsargfunkcija. Mikrosporofils ir olveidīgs, plāns, plakans, ar diviem mikrosporangijiem apakšpusē. Līdz rudenim mikrosporangijos izveidojas daudz mikrosporu mātšūnu. Pavasarī notiek mejoze, un tās rezultātā no katras diploidālās mātšūnas veidojas četras mikrosporas. Mikrosporai ir viens kodols, tās sporoderma sastāv no intīnas un eksīnas un diviem lidpūslīšiem (gaisa pūslīšiem), kuri rodas, apvalkiem atvirzoties. Tepat mikrosporangijā mikrospora sāk dīgt un izveidojas vīrišķīgais gametofīts – puteksnis. Tas attīstās mikrosporā un ir vēl reducētāks. Mikrosporas kodolam daloties, veidojas divas protallija šūnas, kuras drīz aiziet bojā. Tās ir gametofīta vienīgās veģetatīvās šūnas. Pēc tam mikrosporas kodols dalās vēlreiz un atkal rodas divas šūnas – anteridiālā šūna un veģetatīvā šūna. Mikrosporas apvalki kļūst par putekšņu apvalkiem. Putekšņiem nogatavojoties, mikrosporangijs uzplīst ar garenisku plaisu un putekšņi izbirst. Lidpūslīši nodrošina vējapputi. Vīrišķā gametofīta tālākā attīstība notiek sievišķajā čiekura sēklaizmetnī.
Sievišķie čiekuri veidojas jauno dzinumu galotnēs. To uzbūve ir komplicētāka, un tie ir lielāki par vīrišķajiem čiekuriem. Uz galvenās ass izvietotas sīkas zvīņas, kuras sauc par segzvīņām. To žāklēs veidojas lielas, biezas sēklzvīņas ar diviem sēklaizmetņiem augšpusē. Sēklzvīņa ir reducēts sāndzinums, bet ne megasporofils. Jauns sēklaizmetnis sastāv no nucela un integumenta. Nucels ir megasporangijs. Tas ir olveidīgs, saaudzis ar īpašu aizsargsegu – integumentu. Tikai galotnē, kas vērsta prêt čiekura asi, integumentam ir atvere – mikropile. Sākumā nucels sastāv no vienādām diploidālām šūnām. Tā mejotiski dalās, un rodas četras megaspores. Trīs no tām atmirst. Tā kā megasporangijs nekad neatveras, megaspora paliek tajā, vairrākkārt dalās un veido sievišķo gametofītu, kuru sauc par endospermu (n). no endospermas divām ārējām šūnām, kas vērstas prêt mikropili, veidojas divi arhegoniji, kas salīdzinājumā ar paparžveidīgo arhegonijiem ir vēl reducētāki.
Putekšņi no vīrišķajiem čiekuriem tiek pārnesti uz sēklaizmetņiem. Tos uztver bieza šķidruma piliens, kas aizpilda telpu starp nucelu un integumentu un izspiežas caur mikripili. Žūstot mikropile ievelk putekšņus sēklaizmetņa nucelā. Pēc apputeksnēšanās mikropile aizaug. Sievišķā čiekura zvīņas sakļaujas. Vīrišķais gametofīts turpina attīstīties megasporangijā. Eksīna pārplīst, un veģetātīvā šūna, ko apņem intīna, veido dīgstobru (jaunveidojums, jo gametas zaudējušas kustīgumu), kas iespiežas nucela audos un aug arhegonija virzienā. Anteridiālā šūna dalās un veido divas šūnas: kātīņa šūnu un spermatogēno šūnu. Tieši pirms apaugļošanās no spermatogēnās šūnas veidojas divi spermiji – vīrišķās gametas bez vicām. Dīgstobrs caur arhegonija kaklu sasniedz olšūnu. Palielinoties turgoram, dīgstobra galiņš pārplīst un dīgstobra saturs ieplūst olšūnas citoplazmā. Veģetatīvais kodols sairst. Viens no spermijiem saplūst ar olšūnas kodolu, otrs atmirst. Apaugļotā olšūna – zigota - tūlīt dalās, un izveidojas vairākas šūnu kārtas. No šīm šūnām attīstās proembrijs un embrijnesējs – suspensors. Suspensors augot iebīda embrija šūnas endospermā, kā arī izdala fermentus, kas šķīdina endospermas šūnas un sekmē embrija barošanos.
No apputes līdz apaugļošanai priedei paiet apmēram 13 mēneši. No zigotas (2n) (embrija) veidojas dīglis. Dīglis augot izmanto endospermas (n) reserves vielas. Izveidojies dīglis sastāv no dīgļsaknes, dīgļstumbra, vairākām (5-12) dīgļlapām un dīgļpumpura. Dīgli apņem endosperma, kuru tas izmanto augot. Integuments veido cietu sēklapvalku. Tā sēklaizmetnis pārvēršas sēklā. Sēkla guļ uz sēklzvīņas. Tai ir spārnveida izaugums – īpašs veidojums, kas veicina sēklu izplatīšanos ar vēju. Sēklas nogatavojas rudenī, tas ir, otrajā gadā pēc apputeksnēšanās. Čiekuri tajā laikā sasniedz 4-6 cm garumu. Tie ir iegareni eliptiski, ar smailu galu, zvīņas pārkoksnējas, no zaļām tās kļūst pelēkbrūnas. Nākamajā ziemā čiekuri noliecas uz leju, zvīņas atveras un sēklas izbirst. Izbirušas no čiekuriem, sēklas ilgāku laiku var atrasties miera stāvoklī un tikai tad, kad iestājušies labvēlīgi apstākļi, sāk dīgt.
Tādejādi kailsēkļiem salīdzinājumā ar paparžveidīgajiem ir virkne progresīvu pazīmju:
• gametofīti pilnīgi zaudējuši patstāvību, tie veidojas uz sporofīta un pārtiek no tā;
• apaugļošanās nav saistīta ar ūdeni;
• sporofīta dīglis, kaut arī barijas no gametofīta, taču atrodas sēklā un ir droši pasargāts no nelabvēlīgiem apstākļiem.
…
