Jebkādu priekšstatu veidošana indivīda apziņā notiek pirmkārt jau pateicoties uztverei. Uztvere kā psihiska parādība ir dabiska un neatņemama indivīda sociālās dzīves pavadone. Uztvere ir viens no procesiem, pateicoties kuriem ir iespējama indivīda sociālā eksistence. Psiholoģijā uztvere tiek traktēta kā "Psihisks izziņas process, kurā notiek uz maņu orgāniem iedarbojošos priekšmetu un parādību īpašību kopuma atspoguļojums"1. Uztveri raksturo vairākas likumsakarības un īpašības. Tai raksturīgs veselums, strukturāls raksturs, apjēgšana, apercepcija, atlase, konstantums2. Cilvēka dzīves laikā viņa uztvere mainās. Uztvere ir cieši saistīta ar sajūtām. Sajūtas un uztvere ir vienota jutekliskās izziņas procesa posmi, kas savstarpēji saistīti. Caur sajūtām mēs iegūstam zināšanas par priekšmeta atsevišķām iezīmēm un īpašībām, bet uztveres rezultātā tiek iegūts vienots priekšmeta TĒLS. Uztvere vienlaikus dod cilvēkam dziļākas zināšanas par apkārtējo pasauli un vienlaikus tā rada priekšstatu kopumu caur kuriem tiek apziņā atspoguļoti turpmākās uztveres akti. Tādejādi uztvere, saskaņā ar savām likumsakarībām, ir visiem indivīdiem līdzīgs process un reizē ar to katram indivīdam subjektīvi atšķirīgs apkārtējās īstenības uztvērums un atspoguļojums apziņā. Subjektīvi atšķirīgās indivīda uztveres īpatnības nodrošina ne tikai psihisko procesu individuālā savdabība, bet arī jau izveidojušos priekšstatu un pieņēmumu kopums par apkārtējo realitāti. …