Prjaņiku ražošanas tehnoloģija

Prjaņiks no savas parādīšanās brīža izturēja ļoti ilgu ceļu. Tā parādīšanās ir cieši saistīta ar tādu lielu cilvēces atklājumu, kā maize, kura parādījās vēl neopolitiskajā laikmetā. No tā laika, kad cilvēki iemācījās cept pliekanus plācenīšus no graudu biezputras, maize viņiem kļuva ne tikai par nepieciešamo barību, bet arī par dzīves, kultūras, reliģijas pamatu, par pamatu attiecībās ar citām tautām, vienlaikus būšot par vienu no seno rituāli-maģisko kultu galveniem atribūtiem daudzās valstīs. Senajā Irānā, kur augsti cienīja Saules dievu Mitrai, viņam par godu plācenītim piedeva apaļu formu, kura līdz šim saglabājās Tuvo Austrumu un Vidus Āzijas tautām (slāvu pankūka arī simbolizē Sauli). Divus tūkstošus gadu atpakaļ Sirijā līgumi tika slēgti ar roku paspiešanu virs maizes, bet ēģiptieši piedāvāja maizi kā pasaules ķīlu. Bija ļoti daudz dažādu rituālu un kultu, saistītu ar maizi, bet tos visus apvienoja vēlme iegūt dievu aizgādnību.
Pāreja no ieražu cepšanas uz prjaņiku notika dažu gadsimtu gaitā. Krievzemē pirmie prjaņiki, kurus sauca par „medus maizi”, parādījās vēl apm. IX gadsimtā, tas bija rudzu miltu, medus un ogu sulas maisījums, pie tam medus prjaņikos sastādīja gandrīz pusi no visiem citiem ingredientiem. Vēlāk „medus maizē” sāka pielikt klāt meža zāles un garšsaknes, bet XII – XIII gadsimtos, kad Krievzemē sāka parādīties eksotiskās garšvielas, atvestas no Indijas un Tuvajiem Austrumiem, prjaņiks ieguva savu nosaukumu un praktiski galīgi izveidojās tas gardums, kuru mēs pazīstam.…