Katrs skolotājs, gan pieredzējis, gan mazāk pieredzējis, zina, ka skolēnu arsenālā ir simtiem paņēmienu, kā traucēt jaunās vielas izklāstu, kaitināt skolotāju un uzjautrināt klasi. Skolotājam ik brīdi ir jābūt gatavam tikt galā ar situācijām, ko izraisa skolēnu neapmierinoša uzvedība. Skolotāja reakciju uz disciplīnas pārkāpumiem nosaka viņa personīgā pieeja (vērtību sistēma), “disciplīnas filozofija” jeb vadības stils.
Viena daļa pedagogu ievēro “neiejaukšanās politiku”. Šīs pieejas pārstāvji uzskata, ka skolēni paši iemācīsies kontrolēt savu uzvedību un pieņemt pareizos lēmumus. Skolēni šāda skolotāja stundās bauda neierobežotu brīvību un atļaujas darīt visu, ko vien vēlas (staigāt pa klasi, ēst, sarunāties, klausīties mūziku, runāt pa mobilo telefonu u.tml.).
Otra pieeja ir diametrāli pretēja pirmajai. Tās piekritēji ir pedagogi, kas uzskata, ka kontrole ir neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Viņi pieprasa, dod rīkojumus, pieņem vienpersoniskus lēmumus, akcentē kļūdas un trūkumus, apbalvo un soda.
Trešās pieejas piekritēji uzņemas demokrātiskā līdera lomu un katru reizi skolēnus virza uz apzinātas izvēles nepieciešamību. Skolotāja un skolēnu attiecības tiek balstītas uz savstarpēju uzticēšanos un cieņu, skolēni tiek iesaistīti lēmumu pieņemšanā un noteikumu izstrādē, tiek akcentēti sasniegumi, doti pamudinājumi.
Skolotājs pieļauj kļūdu, pievēršot uzmanību bērnu sliktajai uzvedībai, nevis viņu uzvedības nolūkiem. Skolotājs viņam var palīdzēt mainīties, izprotot skolēna rīcības motīvus.
R. Dreikurss (1968) ir novērojis bērnu uzvedību un atklājis, ka 90% gadījumu bērnu slikto uzvedību nosaka četru veidu mērķi:
1.Pievērst uzmanību.
2.Demonstrēt varu.
3.Mēģināt atriebties.
4.Glābties norobežojoties jeb izvairīties no neveiksmēm.…
