Katrā valstī un tautā, katrā skolā un ģimenē neiztrūkstoša ir domu apmaiņa par audzināšanu. Vecāki vienmēr grib labāku dzīvi saviem bērniem, ikviena tauta īpaši rūpējas par jauno paaudzi(1).
Skola nekad nav pastāvējusi izolēti no ģimenes un sabiedrības, bet šobrīd ir pienācis laiks, kad radoši jāmeklē jauni ceļi ne vien ciešākai sadarbībai, bet arī tās augstākajai pakāpei – mijiedarbībai, izmantojot specifiskas darba formas un metodes. To nosaka Izglītības likumā noteiktā prasība veidot daudzpusīgi attīstītu personību.
Pedagogiem kopīgi ar ģimeni un sabiedrību jārada tāds skolas modelis, kurā varētu veidoties ne tikai zinoša, bet arī garīgi bagāta personība. Tāda veidojama visiem kopā, pamatojoties uz jauniešu personības individuālajām īpatnībām, interesēm ,respektīvi , pamatojoties uz sabiedrības principiem, īpašu vērību pievēršot pieaugušo un jauniešu saskarsmes organizācijai, individuālās un diferencētās pieejas nodrošināšanai darbā ar jauniešiem, viņu ģimenēm.
Pieaugušo un jauniešu kopīgajai darbībai jāsekmē tādu svarīgu audzināšanas principu, kā : individuālā pieeja bērnam, ģimenes, skolas un sabiedrības pedagoģisko prasību vienotība un audzināšanas procesa mērķtiecība, iedzīvināšana.…