Anamnēze.
Darbā minēto personu vārdi ir mainīti, lai saglabātu konfedincionalitāti.
Māte – Anete, tēvs – Igors, apprecējušies 1990.gadā, tad arī piedzimis pirmais bērns – Mareks, par kuru lielākoties ies runa šajā darbā, jo par šo ģimeni uzzināju no Bērnu patversmes darbiniekiem, un viņi ģimenē bija “ienākuši” tieši caur Mareku.
Mātei vecāku vara pārtraukta 2006. gada augustā (lietoja alkoholu, nerūpējas par bērniem). Ar Mareka tēvu tad viņa kopā vairs nav dzīvojusi, faktiski 2003.gadā ģimene izira. Arī Mareka tēvam vecāku vara atņemta, jo neinteresējās par dēlu, tiesā piedalīties atteicās.
Par Mareka (1990.g.), Marisa (1996.g.) un Kristīnes (1997.g.) aizbildni iecēla viņu vecmāmiņu Anastasiju. Ar laiku Bāriņtiesā sāka ienākt ziņojumi no vecmāmiņas Anastasijas, ka zēni vairs nav valdāmi, klaiņo, zog viņai naudu un mantas, ved mājās kompānijas; līdz ar to vecmāmiņa lūdza atcelt aizbildniecību. Uz veselības problēmu pamata 2007.g. augustā aizbildniecību pār abiem zēniem atcēla. Kristīne palika pie vecmāmiņas, Mariss – Bērnu namā. Par Mareku pēc pārrunām ar bāriņtiesu rūpes uzņēmās tēvs Igors, kam 2007.g. augustā atjaunotas aprūpes tiesības par Mareku. Par māti ziņu nav.
Par cik tēvs dzīvo vienistabas dzīvoklī un viņam ir ģimene (sieva un bērns), tad Marekam nācies decembrī no turienes aiziet, jo tēva sieva negribēja, ka viņš tur dzīvo. Iekārtojies darbā zivju parstrādes cehā Nīcā un noīrējis dzīvokli Liepājā, bet tur ļoti maz maksājuši, tāpēc par dzīvokli samaksāt vairs nespēj. Tēvs pie sevis viņu neņemot, tāpēc nācis uz Bērnu patversmi. Tā Mareks pilnu 17 gadu vecumā iestājās bērnu patversmē, pieprasa, lai viņa tēvam atņemt aprūpes tiesības, vēlas, lai viņu ievieto Bērnu namā, ģimenē atgriezties nevēlas.
…