Psiholoģijas vēsture

1. Ķermeņa un dvēseles mijiedarbība

Dēmokrits – Dvēsele, atbilstoši Dēmokrita uzskatiem, ir veidota no viegliem, lodveidīgiem uguns atomiem. Taču dvēsele ir viens no vielas paveidiem, nedaudz atšķirīgs no tās vielas, no kā veidots jebkurš materiāls ķermenis. Dvēselei piemīt spēja just, domāt, tiekties uz kustības likumsakarību izprašanu.
Anaksagors – Dvēsele, pēc filozofa domām, ir veidota no “lietu atomiem”, kas cilvēkam, savienojoties ar pasaules prātu, ļauj iepazīt reālus priekšmetus (jutekliskā izziņa) un prāta likumsakarības (domāšana).
Aristotelis – Dvēsele un ķermenis ir nešķirami, jo vieni paši tie tie viens no otra nespēj pastāvēt. Dvēsele var pastāvēt arī bez ķermeņa, bet darboties – tikai ar ķermeni. Dvēsele ir mērķtiecīgi strādājoša organiska sistēma, kura piemīt tikai dzīvām būtnēm. “Ja acs būtu dzīva būtne, tad tās dvēsele būtu redze,” – tā raksta Aristotelis par dvēseles funkciju.
Alkmeons – Precīzi formulēja pirmoreiz ideju par to, ka smadzenes ir dvēseles orgāns. Izdarot ķirurģiskas operācijas, viņš ievēroja, ka no smadzenēm “uz acs dobumiem stiepjas divi šauri celiņi”.
Hipokrāts – Cilvēka veselība tiek apskatīta atkarībā no gaisa, ūdens, uztura, dzīves veida. No otras puses, smadzenes regulē daudzas psihiskās funkcijas. Hipokrāta teorija par psihes atkarību no ķermeņa tika veidota, balstoties uz “smadzeņu centrisko” koncepciju.…