Nobeigums
Reālisms skaidro rīcībpolitiku filozofiskā līmenī, pamatojoties uz valsts būtību – PSRS ir apjomīga teritorija, liels militārs potenciāls, nozīmīgs starptautiskās politikas spēlētājs, kas cīnās par ietekmi pasaulē, arī Tuvajos Austrumos, kad Aukstais karš kļūst globāls. Reālisma teorija PSRS ambīcijas un motīvus liek vienā kastē, jo tā pauž domu, ka tie visām valstīm ir vienādi un situācijas atrisinās dažādos veidos tāpēc, ka valstīm nav vienāda apjoma kapacitāte savas ambīcijas īstenot.
Konstruktīvisms izceļ PSRS individualitāti. Valstu ambīcijas var pielīdzināt smilgām, kas plīvo vējā – valsts iekšējo sociālpolitisko un sociālekonomisko notikumu attīstības procesā. Pamatojams ir uzskats, ka PSRS “vējš” ir noturīgs, jo valstij ir spēcīga kontrole pār sabiedrību. Pētot diplomātisko attiecību pārtraukšanas cēloņus, izriet secinājums, ka konflikts ar Izraēlu ir izcēlies no krimināla pārkāpuma PSRS teritorijā. Iedziļinoties vēl vairāk, iespējams secināt, ka PSRS un Izraēlas nošķirtību veicināja Staļina vadīšanas stils, kas ir balstīts uz bailēm no nodevības, kas balstās uz indivīda kognitīvo attīstību. Tad zināmā mērā var teikt, ka 1953. gada notikuma cēloņus izskaidro t.s. “tauriņa efekts.”
Cenšoties rast atbildi uz jautājumu, kura no abām starptautisko attiecību teorijām labāk skaidro, kāpēc PSRS pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, jāizšķir nozīmīgie un otršķirīgie situāciju veidojošie aspekti. Valstis uztverot kā cilvēkus, līdzīgi kā to dara klasiskie reālisti, ir iespējams saprast, cik fundamentāla nozīme ir to tuvākai iepazīšanai.…
