Kuri dārzeņi cilvēka uzturā varēja būt pirmie?… Droši vien tie bija pākšaugi, kuru skaitā ir arī pupiņas. Pupas ir atrastas senajos izrakumos no bronzas laikmeta. Bībelē minēts, ka pupas Palestīnā audzētas Zālamana valdīšanas laikā tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Atšķirīgi pret pupām izturējās dažādas tautas dažādās zemēs un dažādos laikos. Senajā Ēģiptē pret pupām izturējās ar māņticīgām bailēm. Tās nedrīkstēja ēst priesteri. Melnos plankumus uz pupu baltajām vainaglapām uzskatīja par nāves zīmogu, bet pašu pupu par nāves simbolu.
Senie grieķi labprāt no pupām gatavoja visdažādākos ēdienus, bet audzējot, pārdodot vai pērkot pupas, noteikti tās ziedoja dieviem.
Senajiem romiešiem pupas bija viens no pārtikas produktiem. To norāda pat latīņu nosaukums – faba (aizgūts no griķu valodas), kas nozīmē pārtika, ēdiens. Katru gadu ievērojamie romieši, kas tika izvēlēti par tiesnešiem, rīkoja īpašas svinības, kuru laikā, braukājot pa pilsētu, saujām vajadzēja sviest pupas pūlī.
No senajām tautām eiropieši mantojuši paradumu iecept pupu jaungada pīrāgā. Vēl nesenā pagātnē vairākās Rietumeiropas zemēs “laimīgais”, kurš dabūja pīrāga gabalu ar pupu, kļuva par “pupu karali”. Viņam bija tiesības izvēlēties karalieni un vadīt šīs svinības. Pīrāgu, kurā bija pupa, grieza gabalos un gabalus izdalīja mazs zēns, kurš it kā pārstāvēja seno Apollona orākulu, no kura šī paraša sākusies.
Vācijas teritorijā pupas lietoja jau pirms mūsu ēras, bet acīmredzot tās nebija iemantojušas sevišķu cieņu.
Pupiņas sāka kultivēt un lietot pārtikā stipri vēlāk nekā pupas, lai gan tās līdz šim laikam sastopamas savvaļā daudzās Āzijas, Āfrikas un Amerikas zemēs. Pašlaik sastopamas apmēram 230 pupiņu sugas.
Pirmās ziņas par šo augu sastopamas Ķīnas hronikā, kas attiecas uz 1200.gadu p.m.ē. pupiņas ir augs ar stāvu stublāju, kura augstums ir līdz 60 cm, tajā pašā laikā vairākumam citu sugu pupiņu stublājs vijas. Ķīnieši pupiņas vārija kopā ar rīsiem, kā to dara arī tagad Indijā, Japānā, Korejā un Filipīnu salās.
Pupiņas pazina arī senie romieši. Ziņas par pupiņu ēdieniem sastopamas Teofrasta (350 g.p.m.ē.) laikā. Romieši pupiņas uzskatīja ne tikai par ēdienu, bet galvenokārt par izejvielu miltu gatavošanai, no kuriem savukārt tajā laikā slaveno kosmētisko līdzekli “lomentum”, kas romiešiem aizstāja pūderi. Pēc viņu domām, tas lieliski atsvaidzināja ādu, veicināja krunku likvidēšanos.
Gadsimtiem ilgi pupiņu milti bija dāmu “Baltā smiņķa” krāsas sastāvdaļa. Vācieši līdz pat šim laikam pupiņas sauc par “smiņķa” pupām (Schminkbohne).
Eiropieši pupiņas kā lielisku maigu ēdienu sāka lietot uzturā tikai pēc Amerikas atklāšanas, kur no seniem laikiem pupiņas kultivēja indiāņi. Parastās pupiņas pie mums ieveda no Amerikas. No turienes atveda arī dekoratīvo pupiņu sugas, kuru augļi arī ir ēdami.
Sākumā Amerikas pupiņu sugas eiropieši jauca ar pupām, tāpēc angļi, 16.gs. sākumā, atveduši pupas no Holandes, ilgu laiku tās sauca par Holandiešu pupām, bet krievi, 18.gs. ieveduši pupiņas no Francijas un Turcijas – par Franču un Turku pupām.
Pupiņas ir siltumprasīgi augi, kas iet bojā temperatūrā, zemākā nekā 00C . Francijā, kur pupiņas ir viens no iecienītākajiem dārzeņiem, tās audzē pat apkurināmās siltumnīcās, lai tās varētu ēst svaigas cauru gadu.
…
