Ikviens zina, kas ir motivācija un kā tā spēj mokošu garlaikošanos pārvērst aizrautīgā interesē. Motivācija ir tā, kas garlaicības vietā rada interesi. Tieši motivācija skolēnus iekustina, virza viņu rīcību un uztur viņu uzvedību ilgākā laika posmā. Motivācija ir arī sava veida pašmērķis, viens no pedagoģijas mērķiem. Piemēram, skolotāji vēlas, lai viņu audzēkņi sāktu interesēties par noteiktām intelektuālām un estētiskām aktivitātēm un saglabātu šo interesi arī pēc tam, kad formāli mācības būs beigušās. Tātad motivācijas īpatnība ir tāda, ka tā ir gan mācību mērķis, gan līdzeklis (Geidžs N. L., Berliners D.C., 1999).
Motivācijas jēdziens noder, lai izprastu un izskaidrotu dažus faktus par uzvedību un mācīšanos. Motivācijas pamatā ir pastiprinātāji, kuri izraisa motivāciju. Ja mēs gribam, lai mācības, uzvedība būtu motivēta, mums šī mācīšanās jāapstiprina, un, lai tas izdotos, mums jāizvēlas par pastiprinātājiem tos, ko izglītojamie vērtē pozitīvi.
Katram vecumposmam ir savas īpatnības, katram cilvēkam ir savas individuālās īpatnības, ko nosaka iedzimtība un sociālie apstākļi.
Pusaudžu vecums ir raksturīgs ar to, ka notiek identitātes meklēšana, pusaudzis grib zināt, kas viņš īsti ir. Šajā vecumā viņš izmēģina dažādas lomas, mēģina rast atbildi uz dažādiem jautājumiem- kāds esmu kā draugs, kāda profesija man derētu ( R. Baltušīte, 2006).
Pusaudžiem nereti pazeminās interese par mācībām vispār. Notiek iekšēja atsvešināšanās no skolas. Skola zaudē garīgās dzīves centrālo lomu. Izmainās skolas apmeklēšanas motīvi, iet uz skolu tāpēc, ka vajag. Tas pazemina zināšanu līmeni. Pusaudžiem ir raksturīgs tas, ka viņi mācīšanās vērtību pagaidām izprot ļoti vispārināti (R. Baltušīte., 2006).
Līdztekus izziņas interesēm būtiska nozīme ir zināšanu jēgas izpratnei. Pusaudžiem ļoti svarīgi ir apzināties, novērtēt zināšanu lomu dzīvē, citādāk var izveidoties negatīva pārliecība un attieksme pret mācīšanos.
Pusaudžu vecumā iespējama savas mācīšanās apzināšanās, tās motīvu, uzdevumu, veidu un līdzekļu izpratne. Kļūst spēcīgāki ne tikai plašie motīvi, bet arī mācību izziņas motīvi, kuriem raksturīga interese par zināšanu apgūšanas veidiem. Pašizglītošanās motīvi pusaudžiem iegūst jaunu kvalitāti, paceļoties nākamajā līmenī. Tiek novērota aktīva mācību darba patstāvīgu formu izmantošana, intereses rašanās par zinātniskās domāšanas metodēm (R. Baltušīte., 2006).
Šajā vecumposmā spilgti izpaužas personības attieksme pret sevi, darbu un sabiedrību. Pusaudžu vecumam ir raksturīga zinātkāre, tieksme pēc izziņas, enerģija, strauja aktivitāte, iniciatīva un vēlēšanās darboties. Būtiski attīstās gribas īpašības- neatlaidība mērķa sasniegšanā, prasme pārvarēt šķēršļus un grūtības. Pusaudžu vecumam lielākoties piemīt impulsivitāte. Bieži viņi kaut ko izdara un tikai pēc tam domā, kaut arī apzinās, ka vajadzēja otrādi ( R. Baltušīte, 2006).
Izprast otra cilvēka iekšējo pasauli var tad, ja mēs cienām šo cilvēku, atzīstam tiesības uz autonomiju. Lai to īstenotu, galvenais ir pedagoģiskās mijiedarbības dialogs, kas saistīts ar skolēna un pieaugušo līdztiesības atzīšanu ( R. Baltušīte, 2006).
Ticami, ka sportistam labāk patiktu abonements veselības klubā, bet zinātnē ieinteresēts skolēns dotu priekšroku grāmatām. Dažam galvas noglaudīšana var darboties kā pastiprinātājs, tam, kuram ļoti nepieciešama pieaugušā atzinība, bet citam bērnam, kuram ir liela tieksme pēc patstāvības, tas neizraisīs nekādu pozitīvu iespaidu, savukārt bērnam, kuram ļoti svarīga ir vienaudžu atzinība, tas var izraisīt pat negatīvu iespaidu.
Viens paņēmiens, kā noteikt atbilstošos pastiprinātājus bērniem ir viņus novērot. Tas ko bērni dara paši pēc savas iniciatīvas, var noderēt par pastiprinātāju tām aktivitātēm, kurās viņi labprāt neiesaistītos. Vēl cits veids, kā noteikt pastiprinātājus, ir izveidot pastiprinātāju sarakstu, uzskaitot daudzus nodarbību veidus, priekšmetus un lietas, ko skolotājs var nodrošināt. Skolēni ne vienmēr var un grib runāt par to, kas viņus pastiprina. Arī motivācijas sistēmas laika gaitā mēdz mainīties. Galvenais ir atrast vienkāršu veidu, kā izzināt audzēkņu individuālās vēlmes un pēc tam pielāgot pamudinātājus tā, lai tie viņus motivētu. Var minēt dažādus jautājumu piemērus, kurus skolotāji var izmantot, lai noskaidrotu, ko skolēni uzskata par piemērotiem pamudinātājiem un pastiprinātājiem.
Kad ir noskaidroti un apzināti skolēnu motivācijas pastiprinātāji, skolotājs var izvēlēties atbilstoši tā spējām, motivāciju ieviržu veidus. Motivācijas ieviržu veidus zināmā mērā ietekmē skolotāja izvēlētās mācību metodes un formas mācību procesā. …
