Pusaudža vecums - kā viens no cilvēka psihiskās attīstības kritiskajiem posmiem
Kā paskaidro V.Avotiņš grāmatā “Ja ģimenē ir pusaudzis”, “pie galvenajām pusaudžu vecumīpatnībām pieder “es” tēla veidošanās un sevis nekritiska pretnostatīšana pārējiem cilvēkiem, saasinātā vajadzība apliecināt savu personību, uzskatus, briedumu, emancipācijas tieksme – nepārvarama vēlēšanās atbrīvoties no pieaugušo aizbildniecības. Pusaudžu emancipācijas tieksme skar ne tikai vecāku izvirzītās prasības un noteikto dzīves kārtību, bet arī iepriekšējās paaudzes atzītās intelektuālās, ētiskās un estētiskās vērtības. Turklāt emancipācijas tieksme, tāpat, kā citas pusaudžu psihiskās īpašības, nereti izpaužas pārspīlētā, hiperbolizētā veidā.
Taču pusaudža vecumīpatnības nav tiešs pretsabiedriskas rīcības izraisītājs, vienīgi noteiktos apstākļos, kas saasina pusaudža attīstības iekšējās pretrunas, tās var veicināt sabiedrībai un arī pašam pusaudzim nevēlamu uzvedības normu parādīšanos. Šī iemesla dēļ pedagogi, psihologi un psihiatri pusaudža vecumu raksturo kā vienu no cilvēka psihiskās attīstības kritiskajiem posmiem, kad topošais cilvēks vairāk vai mazāk asi pārdzīvo īpašu psihiskās attīstības krīzi.
Kritiskos psihiskās attīstības posmus un krīzes rada pretrunu saasināšanās starp jaunajām vajadzībām un reālajām iespējām tās apmierināt. Faktiski krīzēs izpaužas psihiskās attīstības nevienmērības likums: uz līdzšinējo psihiskās attīstības sasniegumu pamata vispirms veidojas jaunas, nākamajam attīstības posmam raksturīgās vajadzības un tikai pēc tam šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamie iekšējie (attiecīgās zināšanas, prasmes un iemaņas, emociju un gribas īpatnības, tikumiskās īpašības) un ārējie (noteikts sociālais stāvoklis un saskarsmes tips) apstākļi. Attīstības krīžu būtība izpaužas tādējādi, ka ievērojami pieaug topošā cilvēka jūtīgums pret viņa attīstības īpatnībām neatbilstošām ārējām ietekmēm. Saasinās arī psihiskās attīstības norišu iekšējās pretrunas.
…
