Pusaudžu problēmas

Ievads

Moto

„Ja tavi bērni uzvedās tā, it kā būtu zaudējuši jēgu, tas nozīmē, ka viņu Pašcieņas bankas konts ir iztukšojies. Ja vēlies palīdzēt, liec viņiem atcerēties pēdējos panākumus, piemēram, uzvaru skolas sacensībās un tūlīt pēc tam iedomāties mērķi, uz kuru tiekties. Sportisti to sauc par garīgo treniņu. Tavi bērni sāks justies labāk, un viņu Pašcieņas bankas konts atkal piepildīsies”.
Pols Hanna
„Mazā panākumu grāmatiņa”

Izvēlējos rakstīt par pusaudžu tēmu vairāku cēloņu mudināta:
Pirmkārt, man pašai ģimenē aug divi dēli pusaudžu vecumā un ne reti no cilvēkiem, kuriem ikdienā jāveido saskarsmes attiecības ar pusaudžiem, nākas dzirdēt atziņas, ka mūsdienu jauniešiem ir minimāla cieņa pret pieaugušajiem, ka pusaudži lāgā vairs neko negrib darīt – nestrādāt, ne mācīties, ka laiku pavada bezsakarīgi vai nu pie datora, vai „ slīpējot ielas”. Pieaugušie atzīst, ka vainīgi ir masu saziņas , kuri kaitīgi ietekmējot pusaudžu domāšanu, ka ne skolā, ne ģimenē netiekot ieaudzinātas ētiskās pamatvērtības. Citi, savukārt, atzīst, ka Tā ir pusaudžu krīze vai mūžīgi eksistējušās „tēvu un dēlu” problēmas, jo jau senajā Romā mēdza teikt pirms 3000 gadiem- „ Kādi laiki, tādi tikumi!” Tomēr cilvēce joprojām turpina pastāvēt, nekāds gaidītais pasaules prognozētais gals pienācis nav. Vai pusaudžu uzvedība, attieksme pret lietām, parādībām, vērtībām, viņu uzskati, intereses ir likumsakarīgas vai neprognozējamas? Cik daudz pusaudžu piemērojas videi, kurā atrodas? Vai audzināšana ir mērķtiecīga iedarbība vai mijiedarbība dažādās sociālajās situācijās, kā rast pieņemamāko izeju no tām?
Priekšstati par to, kāda sociālā uzvedība jāsagaida no pusaudžiem, katram no mums, manuprāt, ir veidojusies savas sociālās pieredzes prizmas aspektā. Tāpēc, bieži vien tā ir subjektīva –kā jābūt, kas ir pareizs un kas nepareizs. Valda arī stereotipi, kuri kā mēraukla tiek izmantoti citu vērtēšanai. Viss, kas ir atšķirīgs, citāds-pieaugušajos rada nestabilitāti, trauksmi, izsaucot vēlmi „atgriezt atpakaļ” pusaudžu uzvedību, attieksmi, vērtību sistēmu „sliedēs”, kuras dotu stabilitāti, ka viss ir tā, kā jābūt, ir pareizi. Taču, jo iekšēji nestabilāks jūtas pusaudzis mājās, skolā, pagalmā, jo, manuprāt, viņš jūtas vairāk apdraudēts un tāpēc pretojas kā prot un māk, nereti visai agresīvā veidā. Agresivitāte ir aizsargreakcija bailēm, nedrošībai, trauksmei, nestabilitātei. Cik bieži ikdienā mēs saskaramies ar šo tematu - agresivitāte – pusaudžu agresivitāte. Cik bieži, par to runāts – cik briesmīgi, nevaldāmi, agresīvi, ļauni, nežēlīgi var būt pusaudži un tā vien gribās jautāt, bet no kurienes viss tas rodas, kas un kur viņi to iemācās. Ja kāds pasaka kaut ko, kas nepatīk, tad var iesist, lai citreiz vairs tā neteiktu vai arī nedarītu. Kur un kā viņi iemācās būt vardarbīgi? Tam ir tikai viens izskaidrojums- ģimene kur vecāki ķildojās , pieaugušajiem kas dzīvo blakus dzer un kaujās, sabiedrībā – transportā uzkāpjot uz kājas vai pagrūžot, pasākumos- lietojot narkotikas vai arī cīnoties grupējumiem, kino- kur pašreiz rāda tikai un pārsvarā vardarbības ainas un slepkavošanu. Precīzi sakot visur...
Es par šīm problēmām rakstu šobrīd, kas valda šodien mūsu sabiedrībā, bet šī problēma jau ir kopš cilvēka rašanās. Tas ir attiecināms uz Dieva rīcību kad kļuva dusmīgs uz grēcīgo Ievu un Ādamu izdzīdams no Paradīzes, kopš Kains nogalināja Ābelu, kas tādā veidā tika izdarīts pirmais noziegums dusmu uzplūdā.
Un vienmēr cilvēks jautās: „No kurienes mūsos ir tik daudz ļaunuma? Kāpēc?”
Par agresijas pamatlicēju psiholoģijā tiek uzskatīts Z. Freids. Tas rodoties cīņai starp Erosu - saglabāšanās instinktu un Tanātosu – nāves instinktu. Nākamie pētnieki jau šai idejai pievērsās savādāk- agresivitāte ir izdzīvošanas instinkts, ko esam pārmantojuši no dzīvniekiem. Izdzīvo spēcīgākais, stiprākais, gudrākais, tas kas pats par sevi var pastāvēt.
Viena no jaunākajām teorijām ir, ka agresija ir sociāli iemācīta jeb iegūta uzvedības forma. To nosaka sociālā vide, kurā atrodas pusaudzis, bērns, vai pieaugušais. Taču šī teorija ir visoptimistiskākā, jo tā izriet no – ja mainās sociālā vide uzlabojot ekonomisko stāvokli valstī, nodrošināt cilvēkiem normālus sadzīves apstākļus- izdzīvošanas, var mazināt agresiju, tās izpausmes. Tas vieš cerību , ka izmainot sabiedrībā radušos stereotipus ir iespējams mainīt arī cilvēku attieksmi vienam pret otru, saskaņu ģimenēs, uz iela, sabiedrībā. Mums būtu svarīgi apzināties, ka pieaugušo uzvedība lielā mērā nosaka arī to, kāda ir mūsu jaunā paaudze, kā tā reaģē uz noteikta rakstura darbībām.
Neapšaubāmi, ka pusaudžu vecumā ģimenei ir mazāka nozīme nekā draugiem. Vienaudži kļūst par viņu uzticības personām. Jo mazāk kļūdu vecāki pieļāvuši audzināšanā bērnībā, jo mazāk problēmu pusaudžu gados. Svarīgi ģimenē veidot savus rituālus , tradīcijas, kopīgus pasākumus, kuros bērns iesaistās. Katram jāuztic savi pienākumi, par kuru izpildi ir jāatbild. Vecākiem jānes atbildība par savu vārdu un darbu saskaņu, lai bērnos neveidotos dubultās morāles princips. Nevēlama arī pārāk liela vecāku aizbildniecība, sīkumaina kontrole. Kaitīga ir arī lutināšana, nedrīkst visu izdarīt bērna vietā, lai pasargātu viņu no grūtībām. Bērns nedrīkst kļūt par pielūgsmes objektu, nedrīkst viņu slavināt par katru sīkumu. Tas bērnos veido paaugstinātu pašvērtējumu , nekritisku attieksmi pret sevi, paaugstinātu pretenziju līmeni pret citiem. Šādi pusaudži visu dara pavirši. Kaitīgi pusaudžus ietekmē arī slimības kults. Tas veicina egoistiskas ievirzes izveidošanos, gribas vājumu. Pusaudžu labvēlīgu attīstību traucē arī emocionālo kontaktu trūkums ģimenē. Slikti ir arī tad, ja vecāki uz bērniem neapzināti projicē savas nerealizētās vēlmes. Īpaši nelabvēlīgi pusaudžu psihisko attīstību ietekmē ģimenes, kurās valda despotisms un brutālas attiecības.
Pusaudzis ir dzīvs, nevis lieta: kur nolikšu, tur stāvēs, ko likšu- to darīs. Esmu secinājusi arī, ka nekonsekvence gan ģimenē, gan skolā prasībās un attieksmē pret pusaudžiem, rada pēdējiem grūtības izpratnē, kas no viņiem īsti tiek gaidīts. Pārdomas manī rada jautājums, kur rast laiku vecākiem, kuri aizņemti cīņā par izdzīvošanu šodienas Latvijas reālajā situācijā, lai iedziļinātos bērnu izjūtās, viņu vajadzībās, mainīgajos noskaņojumos. Saprotu tikai to, ka bērniem sevis iepazīšanas un atklāšanas process nav viegls. Bieži vien pusaudži pat nespēj rast izeju no savām problēmām, kļūst depresīvi. Diemžēl Madonas rajonā šinī mācību gadā ir pat vairāki gadījumi tieši pusaudžu vidū, pašaizsardzības instinkti un pašsaglabāšanās vēlme nereti noslīd mīnusos, īpaši tad, ja tas saistās ar nelaimīgu mīlestību. Viņa pašvērtējums kļūst zems, netic tam, ka ir unikāls, vērtīgs. Un rezultāts ir traģisks.
Mani interesē arī problēma, kas un kāpēc pusaudzim ir autoritāte. Vai vienaudžu vide, kurā viņš tiek uzklausīts, saprasts, atzīts, novērtēts, vai pieaugušie, kuri spēj uztvert pusaudzi kā līdzīgu sarunu partneri. Pusaudžu gados ir raksturīgs tas, ka viņiem ir ļoti svarīga cīņa par neatkarību, vēlas būt oriģināli, bet tajā pašā laikā atdarina savus vēcākus, grib tiem būt līdzīgi. Lieto alkoholu, pīpē, lieto narkotikas, bravurīgā uzvešanās, veido grupējumus un kompānijas.
Pārdomas manī rada pieaugušo apgalvojums vai pat kategoriska prasība- pusaudzim mani jāciena! Mēs sakām: „ Nelieto narkotikas!”, bet ne reti paši vecāki mājās pārnāk iedzēruši. Mēs sakām: „Tava istaba izskatās kā cūku kūts”, bet tajā pašā laikā mūsu garāžā vai istabā valda milzu juceklis. Mēs sakām: „Klausi skolotāju!”, bet paši dusmojamies uz savu darba devēju.
Bērni mūs vēro, viņiem nav vajadzīgi tukši vārdi [5].
Mūsdienu urbanizācijā, naudas varas pārņemtajā pasaulē cilvēks tiek uztverts kā līdzeklis savu vajadzību apmierināšanā vai pretēji, kā šķērslis mērķu sasniegšanai. Pusaudži sensitīvāk jūt un atspoguļo šo problēmu- es nebūšu līdzvērtīgs saskarsmes partneris, jūtos vientuļš, nekam neticu un neuzticos. Cilvēku starpā nevar būt dziļi, bet gan tikai virspusēji sakari, tāpēc tiek veidotas vieglākas attiecības- bēgšana virtuālajā pasaulē- internetā, čatos, spēļu automātos.
Aktuāla problēma pusaudžu vidū ir arī mazkustīgs dzīvesveids. Vardarbībā, kurai mēs šodien esam liecinieki, lielā mērā ir vainojami plašie saziņas līdzekļi un izklaides industrija. Milzīga ietekme uz bērniem un pusaudžiem ir internetam. Viennozīmīgi nevar vainot pie pusaudžu agresijas tikai kino un datorspēles. Liela loma ir arī videi un sabiedrībai, kurā mēs dzīvojam. Ja bērns mājās dzird- nav naudas tam un tam, pie tam katru rītu un vakaru. Ja skolā pusaudzis dzird- tev tāpat to matemātiku un fiziku nevar iemācīt, ja no skolasbiedriem redz un izjūt nievājošu attieksmi, ka nevar atļauties nopirkt firmas somu, apģērbu tādu, kā citiem, ja regulāri izjūt emocionālu diskomfortu, tad loģiski emocionālā spriedze uzkrāsies. Pusaudžu vecumā bērni sajūt, ka viņu viedokļus bieži apstrīd, netiek ņemti tie vērā, viņu iespējas tiek ierobežotas. Agri vai vēlu ilgi krātais negatīvisms izlauzīsies uz āru. Kāds žurnālists vai pieaugušais teiks: „Televīzija ietekmēja”, taču, ja nebūtu uzkrājies, nebūtu ko ietekmēt.
Tikai caur izpratni ved ceļš uz sapratni. Lai labāk saprastu gan savus mājās esošos pusaudžus un viņu vienaudžus, es nolēmu papētīt pusaudžu problēmas, apzinoties, ka šī ir ārkārtīgi plaša tēma. To visu neaptveršu, bet vismaz tuvošos patiesai izpratnei.

…