Pusaudžu problēmu risinājums Džīnas Vebsteres stāstā "Garkājtētiņš"

Nobeigums
Mūslaiku modernais domāšanas rāmis un dominējošā filozofija, šķiet, paredz, ka dzīves gaitā cilvēkiem ir viens mērķis – būt laimīgiem. Dzīves atslēga un uzdevums ir atrast piedzīvojumus, darbības, sajūtas, kas šo laimes sajūtu veido. Dažādu iemeslu dēļ pusaudžu vecumā šie laimes un sevis meklējumi ir īpaši spilgti, tiek iepazīti jauni cilvēki, jaunas vietas un izjustas jaunas, vēl nepieredzētas emocijas: “Es pazīstu daudzas meitenes, kas nekad neapjauš, cik patiesībā ir laimīgas. Viņas ir tā pieradušas pie šīs izjūtas, ka viņu apziņa ir notrulusi, turpretī es katru savas dzīves brīdi pilnīgi skaidri apzinos, ka esmu laimīga. Un centīšos tāda būt.” (Vebstere 2000:145)
Autoresprāt, rakstniecei Džīnai Vebsterei ir sanācis spilgti ietērpt pusaudžu problēmas, izjūtas un aktuālos meklējumus, un liela artavu devis arī epistulārais žanrs, radot brīvu noskaņu, kurā labāk atklājas varones iezīmes. Manāma ir gan vērtību krīze, gan to „sakārtošana”, gan personības attīstība, gan untumi, kas liek saprast, ka visi esam cilvēki un dziļi just nenozīmē neko sliktu. Stāstu caurvij arī dzīves atziņas, kas attiecas ne tikai vairs uz pusaudžu problēmām, bet arī uz vienkāršiem laimes meklējumiem un spēju novērtēt šodienu: “Nav tā, ka visvērtīgākais būtu liels prieks, – lielais veidojas no mazumiņa, apkopojot sīkumus, un es, Tētiņ, esmu atradusi īsto laimes noslēpuma atslēgu, proti, dzīvot tagad, nevis mūžīgi just nožēlu pēc pagātnes vai cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas izmantot pašreizējo brīdi.” (Vebstere 2000:133)
…